60 gadu jubileju svin Leokādija Gaižauska Gailīšu pagastā.
Leokādija Gaižauska dzimusi un augusi Baltkrievijā, kur dzīvoja 24 gadus. Kad pārcēlusies uz Latviju, par viņas mājām kļuvuši «Virši» Gailīšu pagastā.
Iepazīstas tirgū
Baltkrievijā Leokādija augusi kopā ar jaunāko un vecāko brāli. Viņas vecāki strādājuši padomju saimniecībā, līdz tēvs 1972. gadā ģimeni pametis un pārcēlies uz Latviju, kur nodzīvojis līdz 1993. gadam. Leokādija ar mammu un brāļiem palika Baltkrievijā.
«Mācījos pamatskolā, pēc tam ieguvu pārdevējas izglītību, 1975. gadā sāku strādāt veikalā. Pārdevējas pienākumus pildīju četrus gadus. Baltkrievijā bija interesanti. Tur dzīvoja draugi un radi, tur arī apprecējos ar lietuvieti. Iepazināmies Viļņas tirgū, uz kurieni braucu pēc desām,» jaunības gadus atceras Leokādija.
Laulībā ģimenē piedzima dēls Vitālijs, un pāris nolēma pārcelties uz Latviju, kur jau labu laiku dzīvoja Leokādijas tēvs. «Baltkrievijā nebija, kur dzīvot. Kopā ar mammu, vīru un dēlu mēs visi mitinājāmies vienā istabā. Šaurība pārāk liela, tāpēc pārcēlāmies uz Latviju,» stāsta jubilāre.
Gribētos strādāt, bet nevar
Latvijā, Gailīšu pagasta «Viršos», Gaižauski ieradās 1981. gadā. Leokādija strādāja par slaucēju vietējā kopsaimniecībā, govis slaukusi 18 gadu: «Darba nebijos. Laukos strādāju, lai izdzīvotu. Citu variantu nebija.»
Slaucējas pienākumi veikti līdz meitas Lindas piedzimšanai. Pēc tam L. Gaižauska naudu pelnījusi, strādājot siltumnīcās. Ja varētu, viņa būtu priecīga darboties vēl šodien, bet tas nav iespējams. «Kāju zaudēju 2014. gadā. Strādāt varētu un pat gribētu, bet nu nekā. Tagad tik pa māju vien dzīvojos. Pārvietojos ar kruķiem un neko diži padarīt es nespēju,» stāsta Leokādija. «Izdzīvot nav viegli. Pensija tikai 120 eiro. Labi, ka dēls palīdz, citādāk es neizvilktu. Meita brīvlaikā strādā siltumnīcās, par ko ļoti priecājos. Varēs nopirkt sev nepieciešamo. Rēķini ir samaksāti, paēdusi esmu. Ko tur vairāk vajag? Tik strādāt gan gribētos.»
Leokādijai ir arī mazdēls Nauris.
Laukos labi
Brīvajā laikā Leokādija lasa grāmatas, lielākoties par mīlestību. «Pārceļoties uz dzīvi Latvijā, jutos lieliski. Te bija darbs un mājoklis. Nekā netrūka. Arī tagad nesūdzos. Pilsētā nedzīvotu neparko. Te autoveikals pieved gaļu un maizi. Ir labi,» saka Leokādija.
Viņas tuvākais draugs minka jau četru mēnešu vecumā sasniedzis pieauguša runča augumu. «Medīgs runcis. Pagrabā noķertās peles nes istabā un man rāda. Paspēlējas un atstāj. Un ko man darīt ar pelēnu? Kaķis tik atrāda medījumu un aiziet. Tad mirušo dvēseli man jāmet laukā,» smejot nosaka jubilāre.
L. Gaižauska Baltkrievijā pēdējo reizi bijusi 2014. gadā, kad tur notika Pasaules čempionāts hokejā. Braucienu organizējis brālis. «Tajā laikā, lai iebrauktu Baltkrievijā, nevajadzēja vīzas. Izmantojām izdevību. Bija labi apraudzīt vecāku kapa vietu, satikt draugus. Tagad vairs nezinu, vai kādreiz turp vēl aizbraukšu,» sarunas beigās nosaka Leokādija.
