Kolēģe, pārnākusi no Birutas Hegenbartes godināšanas pasākuma Bauskas tautas namā, stāstīja, cik jauka gaisotne tur valdījusi, ik mirkli bijusi jūtama mīlestība pret deju un pret dejas ilggadējo kopēju mūspusē.
Kolēģe, pārnākusi no Birutas Hegenbartes godināšanas pasākuma Bauskas tautas namā, stāstīja, cik jauka gaisotne tur valdījusi, ik mirkli bijusi jūtama mīlestība pret deju un pret dejas ilggadējo kopēju mūspusē. Nekad šādu laimes un mīlestības mirkli neizjutīšot žurnālists mūsu zemē. Avīžnieks par godprātīgu darbu tiek saukts un tirdīts tiesas priekšā, jo kādam godu aizskāris, telefoniski tiekot lamāts vai uz ielas piekauts, pat nogalināts…
Varētu tam piekrist. Bet tāds ir šis darbs – taisnība allaž kādam šķitīs rūgta. Laikam jau utopiska būtu vēlme sagaidīt tādu sabiedrības attīstības pakāpi, lai katrs savu veikumu spētu objektīvi novērtēt. Līdzko nebūšanas un vainīgie publiskoti, līdz ko tas netīk, neķert pēc sitamā, duramā vai šaujamā.
Staļiniskais sauklis – nav cilvēka, nav problēmu – attiecībā pret žurnālistiem daudzviet pasaulē joprojām tiek pielietots. Pērn nogalināti 37 žurnālisti. Tādi ir Žurnālistu aizsardzības komitejas (CPJ – Committee to Protect Journalists) dati. Visvairāk bojā gājušo mediju darbinieku Afganistānā (deviņi), Kolumbijā (astoņi), slepkavoti kolēģi Alžīrā, Bolīvijā, Kostarikā, Filipīnās, Ķīnā, Dienvidslāvijā, Gruzijā, Krievijā, Ukrainā… un sarakstā ir arī Latvija. Mūsu valsts vārds uz vispārējā fona izskatās šausminoši. Liepājas laikraksta «Kurzemes Vārds» žurnālists Gundars Matīss tika tā piekauts, ka no gūtajiem savainojumiem pagājušā gada nogalē nomira. Viņa pārziņā avīzē bija arī kriminālā informācija.
Nupat janvārī sabiedrība saņēma ziņu, ka «Neatkarīgās Rīta Avīzes» (NRA) kriminālziņu korespondents Ivars Āboliņš piekauts Vecrīgā. Kolēģi žurnālisti šo gadījumu uzskata par īpašu ne jau tādēļ, ka žurnālists būtu īpašāks kā jebkurš cits cilvēks – mājsaimniece, skolotājs, zemnieks utt. Īpaši ir tas, ka šis var būt mēģinājums uzbrukt vārda brīvībai, mēģinājums iegrožot sabiedrības iespējas būt informētai. Uzbrucēji žurnālistam par sišanas iemeslu esot minējuši konkrētas viņa publikācijas. Un tas jau tiešām ir kaut kas nepiedodams. NRA galvenais redaktors Aldis Bērziņš uzbrukumu laikraksta žurnālistam vērtē kā kriminālo aprindu fizisku uzbrukumu vārda brīvībai.
Mūsu profesija vienmēr bijusi un būs saistīta ar risku. Nepatīkami, ja tavam dzīvoklim izsit logu tāpēc, ka esi uzrakstījis kādam netīkamas lietas. Nejēdzīgi, ja mediķis pasaka – redzēsim, kas notiks, kad tas žurnālists slims atnāks pie manis. Traki, ja pēc kādas publikācijas skolā pedagogi sāk ieriebt žurnālistu bērniem. Bet tā ir bijis, notiek un droši vien arī būs. Tāda ir cilvēka daba. Tomēr līdz šim ne Bauskā, ne Latvijā ikdienišķa lieta nav bijusi žurnālistu piekaušana un nogalināšana. Jācer, ka sabiedrības un vārda brīvības labā abi notikušie gadījumi tiks pienācīgi izmeklēti, vainīgie atklāti un sodīti. Kā jau minēts, ne tikai pašu žurnālistu dēļ, bet gan valsts turpmākas demokrātiskas attīstības labā.
Kolēģis, kurš «Bauskas Dzīvē» strādā ar kriminālziņām, teica, ka viņš mammai nemaz nestāstot, kāda tematika viņam avīzē uzticēta. Nav ko viņai kreņķus gādāt.
