Prioritātes – izglītošana un novērošana.
Prioritātes – izglītošana un novērošana
Vides inspektors Norvēģijā ir ļoti prestiža profesija. Apmēram 75 procenti šajā jomā strādājošo ir vīrieši, bet Latvijā proporcija ir pretēja. Tā apgalvo Aivars Legzdiņš, Jelgavas reģionālās vides pārvaldes inspektors.
Kopīgais un atšķirīgais
Kopā ar deviņiem kolēģiem no vides nozares struktūrām viņš vairākas dienas piedalījās seminārā, kas bija Norvēģijas finansētas programmas aktivitāte.
Latvijas speciālisti galvenokārt uzturējās Tronheimas skarbajā kalnainajā apvidū, kur bija iespēja iepazīt nacionālos parkus un specializētus pētniecības centrus, tikties ar vides inspektoriem, zinātniekiem un iedziļināties viņu darbā.
Raksturojot kopīgo un atšķirīgo, Aivars secina: “Pie mums vides inspektoru galvenā funkcija ir kontrole, bet Norvēģijā prioritāte ir izglītojošais darbs bērnu un jauniešu auditorijā un monitorings (novērošana). Ziemeļvalsts kolēģi, konstatējot vides aizsardzības noteikumu pārkāpumu, uzreiz fiksē faktu un nodod to policijai. Mums ir daudz sarežģītāk, jo paši veicam lietvedību, vācam materiālus, tāpēc nereti viena pārkāpuma izskatīšana var aizņemt pat vairākas nedēļas. Norvēģi strādā daudz operatīvāk, nestreso, var nodoties pētījumiem, izstrādāt izglītojošas programmas, vadīt ekskursijas un nodarbības. Ik uz soļa pārliecinājāmies, ka vides aizsardzības kultūra Norvēģijā ir ļoti augsta, tai ir dziļas, paaudzēs pārmantotas tradīcijas.”
Lapsu alās videokameras
Inspektori apmeklēja nesen nodibināto Savvaļas ziemeļbriežu nacionālo dabas parku Hjerkennā, kas atrodas militāra poligona vietā kalnos. Pērn šo teritoriju Norvēģijas Vides ministrija atpirka no Aizsardzības ministrijas. Milzīgā platībā ir sākta dabiskās vides atjau nošana, likvidējot militāros ceļus, betonētos laukumus un citus infrastruktūras objektus. Ir aizliegta arī jebkāda celtniecība.
Savvaļas ziemeļbriežu vislielākais ienaidnieks ir saimnieciskā darbība. Šie dzīvnieki nekad nešķērso brauktuves vai dzelzceļus, tālab ir spiesti ganīties ierobežotās teritorijās, kur nepietiek barības, kas draud ar bojāeju nosalstot. Pat vasarā kalnos pūš nevaldāmi vēji, bet sniegs tā arī nekad pilnīgi nenokūst. Ziemeļbrieži pārtiek no ķērpjiem, kas ziemeļos aug ļoti lēni. Vides ministrija investē ievērojamus līdzekļus teritoriju atjaunošanai un populācijas pētījumiem.
No Opdāles pilsētiņas inspektori pārvietojās uz sniegājiem, kur apmēram 2300 metru augstumā iekārtots arktisko lapsu pētniecības centrs. Ekspertus, kas dežurē augu diennakti, viņi sastapa omulīgos koka namiņos pie monitoriem. “Katra sniegā izraktā lapsu ala ir aprīkota ar videokameru, tādēļ datora ekrānā ir redzama visa to dzīve – mazuļu piedzimšana, barības meklēšana, attiecības grupā. Nofilmētā vizuālā informācija tiek ierakstīta kompaktdiskos un uzglabāta arhīvā. Lapsu pētnieku darba otrs virziens ir populācijas pavairošana. Šo zvēru bīstamākie ienaidnieki ir vilki, lāči un cilvēki, kas ierobežo barības meklēšanas areālu. Tuvumā ir daudz slēpošanas trašu. To apmeklētāji rada troksni, kas arī ir nopietns drauds. Ja lapsu mātītes atrodas stresa situācijā, tās var nokost savus mazuļus. Šī iemesla dēļ pētniecības centru nedrīkst apmeklēt tūristi,” iespaidos dalās vides inspektors.
Spēlējas ar zvēru figūrām
Īpaši aizsargājami Norvēģijā ir arī muskusvērši, kas atgādina sumbrus. Tiem izrādījušies liktenīgi kalnu dzelzceļi, jo vērši sliedes ignorē un tumsas aizsegā var ilgstoši stāvēt, nejūtot briesmas. Valstī kategoriski aizliegtas muskusvēršu medības. Populācijas atjaunošana Norvēģijā jau otro reizi atsākās 1947. gadā un turpinās joprojām, īstenojot valsts finansētu ilgtermiņa pavairošanas programmu.
Kopā ar visu Norvēģijas reģionu vides inspektoriem latviešiem bija izdevība piedalīties arī putnu vērošanas nodarbībās un izzināt izglītojošā darba dažādas metodes. Lai skolēniem stāstītu par zīdītāju un putnu dzīvi, norvēģi neizmanto filmas, bet gan nelielas figūriņas, ko izvieto uz galda. Tā, piemēram, tiek izspēlēta savvaļas ziemeļbriežu bara hierarhija, uzvedība briesmās, aizsardzība pret ienaidniekiem. Bērni var katru figūriņu paņemt rokā, samīļot un vēlreiz izspēlēt situāciju. Turklāt redzētais daudz labāk paliek atmiņā nekā lielā ātrumā slīdoši dokumentālas filmas kadri vai teksts, ko papildina statiski zīmējumi.
