Jau nedēļu dzīvojam bez Edija. Bezgala grūts bija pēdējais mēnesis, un Dievs vien zina, vai spētu izturēt, ja blakus nebūtu sirsnīgi, iejūtīgi un palīdzēt varoši un griboši cilvēki.
Jau nedēļu dzīvojam bez Edija. Bezgala grūts bija pēdējais mēnesis, un Dievs vien zina, vai spētu izturēt, ja blakus nebūtu sirsnīgi, iejūtīgi un palīdzēt varoši un griboši cilvēki. Edija vistuvākie draugi Ervīns, Ziemeļu ģimene un pārējie draugi no Iecavas puses, bijusī 9. klase – Ilzīte, Everita, Anda, Austris –, kursa biedri no Kandavas tehnikuma un vēl daudzi, kuru līdzcietība mūs stiprināja.
Var tikai apbrīnot ķirurgu, māsiņu un pārējā medicīnas personāla pašaizliedzību gan Bauskā, gan Rīgā. kaut arī cerību vairs nebija nekādu, vēl turpinājās cīņa un ticība brīnumam…
Īpašs paldies Ludmilai Grinbergai (Ļudai) par operatīvu rīcību, palīdzot kārtot miršanas dokumentu formalitātes un Edija sagatavošanā pēdējam ceļam.
Esam bezgala pateicīgas saviem darba kolektīviem, mīļiem radiņiem un ģimeņu draugiem par morālu un finansiālu palīdzību, Rudītei Čakānei – par viņas prasmi runāt ar jauniešiem no sirds uz sirdi.
Guļot slimnīcā, Edijs mēdza teikt: «Pasveiciniet visus un pasakiet, ka es viņus ļoti, ļoti mīlu.»
Edija vecmāmiņa, krustmāte un māmiņa
