Misas bibliotēkas vadītāja Mega Krūziņa ar dalītām jūtām atceras janvāra dienas pirms deviņiem gadiem.
Misas bibliotēkas vadītāja Mega Krūziņa ar dalītām jūtām atceras janvāra dienas pirms deviņiem gadiem.
Divas diennaktis kopā ar novadniekiem viņa bija sardzē pie Latvijas Televīzijas.
«Nekad pēc tam nekas tamlīdzīgs vairs nav pārdzīvots. Uz Rīgu mēs it kā lidojām, nevis braucām. Un tas bija dabiski, man šķiet, ka par to nevajag piešķirt apbalvojumu. Tā bija draudzība, mīlestība, ticība, pārliecība, kas visus vienoja. Bailes nejutu, kaut gan gaidāmās briesmas bija prātā. Domājām, ka lidos helikopteri, kā tas bija Viļņā, ka atskanēs šāvieni. Notikumi ritēja mierīgāk. Tauta rāmi parādīja pretestību varai. Mājās palicējiem, manuprāt, pat bija grūtāk. Atceros, kā to pārdzīvoja mana mammīte. Gadi ir pagājuši, un daudzi jūtas vīlušies, arī manas tuvējās apkārtnes ļaudis. Bet vai Dieviņš kādam kaut ko tik īsā laikā var iedot? Domājām, ka spēsim staigāt pastaliņās un čībiņās, bet nevaram tā. Desa ir svarīgāka… Ja atkārtotos barikāžu laiks, būtu tādi, kuri vairs neietu sargāt brīvību. Bet būs arī tādi, kuri tomēr ies.»
M. Krūziņa stāsta arī kādu komisku epizodi, jo bez smaida jau neiztiek arī briesmu brīžos. «Barikāžu dalībniekus ar koncertu uzmundrināja Aldis Drēģeris. Klausoties mūzikā, es nespēju mierīgi nostāvēt. Devu roku Misas puisim Andrim un, mūzikas ritmā ejot, veidojām līkločus stāvošo pūlī. Mums pievienojās arī citi kustīgāki ļaudis. Bijām toreiz silti saģērbušies un solis sanāca tāds smagnējs. Man slīdēja kāja, un pakritu. Andris palīdzēja piecelties, bet tikmēr jau sadzirdēju – redz’, tantuks par daudz «ieķēris». Puisis samulsa, bet es nebēdāju, jo alkoholu taču nelietoju. Cilvēku drūzmā nemanīju iereibušus, ja nu kāds mēriņš tika ieņemts, tad – lai būtu siltāk aukstajā laikā.»
