Mani mudināja rakstīt 7. jūnijā «Bauskas Dzīvē» publicētais raksts «Grūtākā cīņa – pašam ar sevi» par Kalna svētību kopienu Bruknā. Esmu viena no Mediņiem, kurus vēstulē pieminējis Uldis.
Mani mudināja rakstīt 7. jūnijā “Bauskas Dzīvē” publicētais raksts “Grūtākā cīņa – pašam ar sevi” par Kalna svētību kopienu Bruknā. Esmu viena no Mediņiem, kurus vēstulē pieminējis Uldis. Pavisam mūsu dzimtā ir ap 50 cilvēku, Bruknā dzīvo tikai Andrejs Mediņš, Bārbelē divas ģimenes.
Uldis raksta, ka cilvēki, kuri meklē kopienā patvērumu, ir no sabiedrības izstumtie. Kā tad tā? Vai viņš bijis ieslēgts tumšā istabā, nedrīkstējis nekur iet? Bruknas cilvēki nekad nav bijuši atstumti! Vienmēr visos svētkos baudījuši maltīti ar mums kopā, esam runājušies par dzīvi. Braucot ciemos, bieži aizvedam pārtiku un citādi izpalīdzam, jo mācītāja mamma mums piekodinājusi, lai atbalstām Bruknas iemītniekus, lai neaizmirstam par viņiem.
Uldis varēja doties prom jau pirmajā dienā, bet palika tur sešus mēnešus. No viņa netika prasīts nekas, tikai darbs sevis labā, lai nezūd reālās dzīves izjūta. Tur ir šī darba psiholoģija – likt saprast, ka “es negribu tā strādāt, es gribu būt tas, kas biju agrāk”.
Ko mēs 21. gadsimtā saucam par nežēlīgu darbu? Zāģēt, kraut malku, pļaut zāli, barot lopus? Tā ir Mediņu un daudzu lauku cilvēku ikdiena. Uldis piemin “mokas” darbā ābeļu dārzā, bet aizmirsis pateikt, ka viņu pabaroja. Puisis stāsta, ka bijis jāstrādā mežā, bet Bruknas muižā krāsnis ir jākurina, lai būtu silti. Uldis atzīmē neskaitāmas svētku dienas, kurās ir likts strādāt, bet vēders negaida, kad paies svētki. Vai viņš prastu pastāstīt par to nozīmi? Arī mēs – Mediņi – strādājam katru dienu, palūdzam Dievam piedošanu un strādājam arī svētdienā, ja nepieciešams.
Uldim ir tikai 35 gadi, viņš ir jauns, spēcīgs vīrietis. Manam tētim ir 57 gadi. Viņš strādā celtniecībā, ceļas sešos no rīta un mājās ir ap desmitiem vakarā vai pat vēlāk. Viena no Mediņu pārstāvjiem – 54 gadus veca otrās grupas invalīde – strādā maizes ceptuvē, arī nakts maiņās, maksā kredītu par dzīvokli un vēl domā, kur piestrādāt, lai varētu nopirkt zāles. Zinu pansionātus, kur arī garīgi slimi cilvēki strādā, bet nesūdzas, jo pelna savam vēderam.
Uldis saka, ka slikti ir sanitārie apstākļi, taču vēl neviens nav nomiris, muti noskalojot bļodā, kopienā ir arī pirts. Dažviet Latvijā vēl nav elektrības, bērni mācās pie svecēm. Arī manai ģimenei ir līdzīga nesanitārā vide, bet esam dzīvi.
Kopienas iemītniekiem dekāns Andrejs ir gan mamma, gan tētis, gan skolotājs. Ja ir bijis stingrs, tad to atbalstu. Viņš, tāpat kā vecāki, gan sarāj, gan samīļo. Mācītājs arī ir tikai cilvēks, nevis Dievs, kurš var visus dziedināt, viņš var palīdzēt atrast ceļu uz veco dzīvi. Katram ir arī pienākumi, ne tikai tiesības, ko bieži piemirstam.
Nepateicība diemžēl ir lielākā alga, ko varam saņemt no pasaules, un to pierādām bieži. Ja Uldis atzīst, ka viņa dzīve ir mainījusies, tad lai viņš sev jautā, kādēļ, kas licis saprast, ka jāmainās. Es zinu atbildi. Vēstules autors nav vienīgais, kuram dzīve kļuvusi citāda.
