DACE LUDRIKA – šļirču apmaiņas un atkarīgo personu konsultāciju punkta vadītāja Bauskā.
DACE LUDRIKA – šļirču apmaiņas un atkarīgo personu konsultāciju punkta vadītāja Bauskā. Dzimusi baušķeniece, profesionāla mediķe, 1983. gadā absolvējusi Rīgas 5. medicīnas skolu, 2001. gadā – Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, iegūstot veselības zinātņu bakalaura grādu.
Strādājusi Bauskas slimnīcā stomatoloģiskajā dienestā un ķirurģijas nodaļā. No 1996. gada strādā par operāciju māsu Rīgas 1. klīniskajā neatliekamās palīdzības slimnīcā, kur turpina praktizēt, asistējot profesoram Andrejam Pavāram.
Vīrs Rolands Ludriks – jurists, strādā Rīgas Domē. Dacei Ludrikai ir trīs bērni – 19 gadu vecais Kristaps, kurš beidzis arodvidusskolu, strādā par frizieri modelētāju, meitai Līvai ir 12 gadu, dēlam Jēkabam – desmit, abi mācās Bauskas 2. vidusskolā.
Šļirču apmaiņas un atkarīgo personu konsultāciju punkts ir maza istabiņa vienā no ēkām līdzās Bauskas slimnīcas garāžām. Pēcpusdienā ap trijiem četriem te nereti esot pat desmit cilvēku vienlaikus.
Uzgaidāmās telpas nav, bet vajadzētu ar katru no šiem cilvēkiem tikties aci pret aci, lai izrunātais paliek noslēpums. Vai tas izdodas?
– Gribētos, lai tā būtu, bet vietas par maz. Trijos mēnešos regulāro apmeklētāju skaits sasniedzis 39. Taču visi šie cilvēki nenāk pēc šļircēm. Daudzi vēlas aprunāties, konsultēties, saņemt informatīvos materiālus.
Pašlaik jauniešu vidū ir veselības izglītības bums, viņi grib zināt, kas ir labs, kas kaitīgs. Kāds puisis nāk šurp regulāri un vienīgais, ko viņš grib, ir vēl un vēlreiz atkārtot, ka vairs nelieto narkotikas, nevāra magones, dzer tikai kafiju. Jau puisi ieraugot, zinu, ko teiks, tomēr saprotu, cik tas ir viņam svarīgi. Tā ir sevis pārliecināšana, jo šī uzvara patiesībā nav viegla. Man nav grūti viņu paslavēt.
Daudzi nesaprot, kāpēc šāds punkts ir vajadzīgs. Kāpēc jādod jaunas šļirces? Viņus vajadzētu aizturēt, arestēt, ārstēt!
– Esmu to dzirdējusi. Patiesībā tā ir tāda štrausu politika – galvu paslēpt smiltīs, lai nedzirdētu un nezinātu, kas notiek. Punkta atvēršana Bauskā parādīja – jā, atkarīgie, narkotiku lietotāji ir arī pilsētā, tās tuvumā. Šeit esmu sastapusies ar jauniešiem, kurus pazīstu jau sen.
Taču es nešausminos, mans pienākums ir palīdzēt, kaut vai iedodot sterilu šļirci, lai nedur vēnā netīru adatu, uz kuras var būt svešas asinis un smagas infekcijas izraisītājs. Runājam par dzīves jēgu, par nākotni, kuras šiem cilvēkiem var arī nebūt. Viss atkarīgs no viņiem pašiem, no izvēles.
Kas ir punkta apmeklētāji?
– Tie visi ir jauni cilvēki, dažiem vēl nav 18 gadu. Tie ir aizņemtu vecāku bērni, daudzi no ģimenēm, kurās ir tikai viens pieaugušais, kur cilvēkiem nav darba, nav savas vietas dzīvē, slikts dzīvoklis, ne gluži labākie draugi. Tie ir jaunieši, kuru sirds ir pilna ar problēmām, bet nav neviena, kam tās izstāstīt.
Šeit var nodot arī asinis pārbaudei uz HIV. Vai tas notiek bieži, kādi ir rezultāti?
– Reta ir tā diena, kad tas nenotiek. Nāk puiši, jaukas meitenes, grib pārbaudīt veselību. Vienai no pārbaudītām personām, konfidencialitāte man neļauj atklāt dzimumu, analīze bija pozitīva – HIV inficēts. Cilvēks ir nepilngadīgs. Infekcijas avots var būt gan seksuālais kontakts, gan intravenozo narkotiku lietošana.
Kāda bija reakcija, uzzinot šo atbildi?
– Uzzinot pārbaudes rezultātu, persona bija šokēta. Esmu izstāstījusi, kurp jābrauc ārstēties, kas jāmaina dzīves stilā, uzvedībā, kontaktos ar citiem cilvēkiem. Taču ar varu, ņemot pie rokas, nevaru piespiest braukt ārstēties. Pārliecinu, ka tas ir nepieciešams, stāstu, ka par to nav jāmaksā, arī medikamenti ir par brīvu. Saku arī to, ka HIV inficēts cilvēks var saslimt ar AIDS un šī kaite nav izārstējama. Tā ir dzīve bez nākotnes, tas katram jāapzinās.
Jūs esat tik dzirkstoša dzīvesprieka pilna sieviete. Kas to nodrošina?
– Būtībā esmu ļoti laimīga. Man ir jauka ģimene, lieliski vecāki, tēvs, kurš joprojām mīl un lolo mammu pēc ilgiem kopā pavadītiem gadiem. Svarīgi arī tas, ka man pašai ir nācies diezgan daudz pūlēties, lai kaut ko sasniegtu.
Kad mācījos medicīnas skolā, nedēļā bija jāiztiek ar sešiem rubļiem, no kuriem viens bija ceļanauda uz mājām. Bieži pārtiku tikai no kartupeļiem, lētiem konserviem. Ja gribēju jaunas kurpes, tās nopelnīju, strādājot par sanitāri naktīs. Man jau bija trīs bērni un darbs, kad nolēmu stāties augstskolā, un esmu ieguvusi diplomu. Ir, protams, lietas, kuras es varētu vēlēties, bet galvenais man ir. Tas dod dzīvei sparu un katrai dienai prieku. Turklāt esmu apņēmīga, ja es ko gribu, daru visu, lai to dabūtu.
Tomēr nesaprotu, kad jūs vēl pagūstat strādāt slimnīcā Rīgā?
– Tad, kad nestrādāju Bauskā, visu var saskaņot. Negribu pazaudēt to praksi, ko ieguvu jau pilsētas slimnīcā, strādājot kopā ar ķirurgiem Juri Aili un Marku Ozolu. Toreiz, jau būdama medicīnas māsa, vienu gadu strādāju par sanitāri ķirurģijas nodaļā, jo slimnīcā bija pieņemts, ka šajā darbā viss jāzina no pašiem pamatiem. Rīgas 1. klīniskajā slimnīcā es strādāju, lai nezaudētu iemaņas, kvalifikāciju, sertifikātu. Turklāt tās ir ļoti sarežģītas operācijas kopā ar izciliem ārstiem.
Kas lika izvēlēties piedāvājumu strādāt Bauskā?
– Man ir daudz enerģijas un patīk izmantot dzīves mestos izaicinājumus. Dzīvojām Rīgā, bērni mācījās lielā skolā, kur attieksme bija ļoti bezpersoniska. Gribēju, lai viņi nodarbojas ar sportu vai mūziku, bet Rīgā jebkura pārvietošanās ir sarežģīta, prasa laiku. Sapratu, ka vai nu man jāpamet darbs, vai arī nāksies algot aukli, kura izvadātu bērnus no skolas uz nodarbībām. Vīrs darbā arī ir ļoti aizņemts. No tā visa es mazliet paguru.
Tad jau varētu vēlēties mazliet atpūtas, nevis vēl kādu pienākumu.
– Nu ne gluži tā. Man ir draudzene, kura studē astroloģiju. Viņa piedāvāja izvei- dot man dzīves prognozi, ko diktē zvaigznes. Tas ir diezgan nopietni, atbilstoši pilnīgi precīziem dzimšanas datiem. Atbilde bija negaidīta – man esot kaut kas jāmaina savā dzīvē, jāsāk jauna lieta un jāstrādā ar jauniešiem.
Nodomāju, ko tad nu? Lasot «Bauskas Dzīvi», pamanīju, ka tiek veidots šāds punkts. Pieteicos konkursā, un no vairākiem kandidātiem Dome izvēlējās tieši mani. Kalēju ielā Bauskā, vecā mājā, vīram jau gadiem ilgi ir dzīvoklis. Paņē- mu kredītu, ierīkojām ūdensvadu, kanalizāciju, pamazām remontējam. Līva un Jēkabs mācās Bauskas 2. vidusskolas latviešu plūsmā, abiem ir brīnišķīgas klases audzinātājas. Viss ir atrisinājies tik sakarīgi, ka prieks. Šeit jūtos labi, katru dienu uz ielas satieku cilvēkus, kurus pazīstu. Viņi uzsmaida, sveicina, apvaicājas, kā klājas.
Vai darbs Bauskā jums sniedz gandarījumu?
– Esmu par to daudz domājusi. Medicīnā, strādājot operāciju zālē, cenšamies glābt pacientu dzīvību pēc traumas vai smagas slimības dēļ. Šie cilvēki ļoti vēlas dzīvot. Alkoholiķi un narkomāni rīkojas gluži pretēji – viņi savu dzīvi bojā apzināti, tikai retais ir piespiests dzert vai lietot narkotikas.
Taču sekas ir tādas, ka daudzi no viņiem saskata tikai šādu iespēju eksistēt. Man nākas saprast, žēlot, arī iedrošināt, ka ir cita izeja, cits ceļš uz skaidru prātu un dzīvi. Patiesībā es te bieži uzklausu grēksūdzes, ļauju izraudāties. Citam iedodu kabatlakatiņu, pat latu no sava maka, ja cilvēkam ir nepieciešams, bet nav naudas, par ko aizbraukt pie ārsta uz Rīgu.
Es varu mēģināt iedot viņiem rokā atslēgu. Vai tās durvis patiešām tiks atvērtas, varu tikai minēt…
***
CITI PAR DACI
Iveta Andžāne, Bauskas rajona Tiesas priekšsēdētāja:
– Apbrīnoju viņas centību, mērķtiecību, arī uzņēmību un drosmi, kas nepieciešama darbā ar atkarīgo vielu lietotājiem Bauskā. Dacei piemīt arī sievišķīga gudrība, jauks cilvēks.
Indra Brantēvica, draudzene:
– Daci pazīstu 30 gadu. Viņa ļoti mīl cilvēkus, ir ārkārtīgi līdzjūtīga, pie viņas var iet palīdzību lūgt kaut naktī.
Inta Baltgalve, pilsētas sociālās palīdzības dienesta vadītāja:
– Zinoša savā profesijā, labi saprotas ar cilvēkiem. Viņai ir optimistisks dzīves uzskats. Manuprāt, Domei paveicies, ka tieši Dace piekrita vadīt šo smago «punktu».
