Sveicieni no Francijas! Ir 4. janvāris, gandrīz pusdeviņi vakarā.
Sveicieni no Francijas! Ir 4. janvāris, gandrīz pusdeviņi vakarā.
Tikko ar draudzeni pavadījām franču puisi Metjū uz ātrvilcienu. Viņš brauc uz mājām – uz nelielu ciematiņu Peidelaluāras reģionā, kurš robežojas ar Bretaņu un Normandiju. Mēs sēžam stacijas kafejnīcā, lai izbaudītu pēdējos mirkļus Parīzē. «Cik franči tomēr ir smieklīgi!» manu apcerīgo noskaņojumu pārtrauc draudzene.
Jāpiekrīt viņai, jo vietējo iedzīvotāju izskats atšķiras no pieņemtajiem skaistuma standartiem. Taču smaidīju cita iemesla pēc, proti, atcerējos, kā šodien parīzieši priecājās par sniegu! Viņi pikojās, fotografējās! Franču izbrīns par sniegu, kurš, kā skaidroja Metjū, uzkrīt labi ja reizi gadā, sajūsmināja arī mūs.
Sen nebiju ar tādu azartu metusies pakaļ draugiem, lai nomazgātu viņiem sniegā muti… Tomēr es biju nedaudz dusmīga. Sliktie laikapstākļi atstāja aiz sevis salauztu lietussargu kaudzes, tāpēc neuzkāpām Gustava Eifeļa celtajā tornī – Parīzes simbolā. Tas atklāts 1889. gada martā. Torņa augstums – 320,75 metri, svars – 7175 tonnas. Tornis stiprināts ar 2500000 kniedēm. Mierinājumam iegādājos krūzīti ar tā attēlu.
Aizgājām līdz Luvras pilij. Jau iepriekš norunājām, ka muzejā, lai redzētu Leonardo da Vinči «Džokondu» jeb «Monu Lizu», neiesim, bet pasēdēsim Parīzes Dievmātes katedrālē, kura atainota ievērojamā franču rakstnieka Viktora Igo romānā. Katedrāli sāka celt ap 1163. gadu.
Paguvām aplūkot arī Triumfa arku, kas celta par godu Napoleonam, viņa uzvarai kaujā pie Austerlicas. Bijām liecinieki rindai, kura izveidojusies pie Parīzes Modernās mākslas muzeja. Tajā bija skatāma amerikāņu mākslinieka Metjū Bārnija izstāde.
Kā mums likteņupe Daugava, tā frančiem nozīmīga ir Sēna. Kad lūkojos tās dzīlēs no Jaunā tilta, šķita, ka upe jautā: «Kāpēc esi šeit?» Parīzē esmu tāpēc, ka būt Francijā un neredzēt Parīzi ir grēks, tā vismaz man šķiet.
***
Piedāvājums braukt uz Franciju nāca negaidīti. Pateicībā par Latvijā jauki pavadītu laiku mūs ar draudzeni pie sevis uzaicināja Metjū, puisis no Francijas. 28. decembrī rīts Latvijā mums sākās tad, kad citi vēl dusēja saldā miegā – pulksten divos. Draudzene bija nolēmusi, ka izbrauksim naktī, kad nav intensīvas satiksmes un rindu uz robežas.
Pirmie iespaidi? Ilgs brauciens ar mašīnu nogurdina. «Uguntiņa» nemirdzēja arī manu ceļabiedru acīs, jo Francijā un Beļģijā lija… Nekas neparasts. Bija 30. decembris. Tālumā caur mašīnas logu un ārā valdošo pelēkumu varēja saredzēt pāris necilu mājiņu.
Metjū mūs pieveda pie vienas – zemas mūra ēkas Francijas ziemeļos. Tai bija mazi, ar koka slēģiem aizverami logi, tur auga daži dekoratīvi krūmi. Ak Dievs! Kur viņš grasās mūs guldīt? Taču, ieejot viņa brāļa mājā, jutām franču pārticību, kurai nav raksturīga ārišķība.
31. decembra rītā devāmies pie Metjū māmiņas brokastīs. Uz šķīvja katram bija nolikta dāvaniņa. Gadu miju sagaidījām 25 jaunu cilvēku vidū atpūtai domātā mājā. Lai saņemtu dāvanu, mūzikas pavadījumā bija jādejo apkārt krēsliem, kuri bija par vienu mazāk nekā dalībnieku. Kad melodija apklusa, bija jāapsēžas. Kam pietrūka krēsla, tas izstājās no spēles un saņēma dāvanu. Pulkstenim nositot divpadsmit, jaunieši steidza cits citu skūpstīt – uz kreisā vaiga, labā, kreisā, labā… No rīta visi draudzīgi palīdzējām sakārtot māju.
Pirmajā jaunā gada dienā klejojām pa Bretaņas pilsētu Renni, nakti pārlaižot pie Metjū draugiem, korejiešu zēna un franču meitenes. Nākamajā rītā jau bijām Nantē. Tā šķiet pievilcīga tādēļ, ka atrodas 50 kilometru no Biskajas līča. Pastaiga gar tā krastu atgādina par cilvēka niecību dabas priekšā – viļņi ir tik spēcīgi un nikni triecas pret akmeņiem.
Pirms došanās uz Parīzi ciemojāmies pie Metjū vecvecākiem Lemānā. Bijām ielūgti pusdienās. Uz šķīvīša atkal mūs sagaidīja dāvaniņas. Frančiem ikdienas maltīte ir bauda. Nekad vēl nebijām pusdienas ēdušas trīs stundas, pie katra ēdiena dzerot citu vīnu.
Pirms brauciena Metjū teica: «Ļaujiet man jūs pārsteigt!» Viņš ne tikai mūs pārsteidza, bet ļāva iepazīt īsto Franciju – to, kuru neredz tūristi.
***
Uzziņai
Turpceļā no Bauskas līdz Francijas ziemeļiem pavadījām 33 stundas, atpakaļceļā no Parīzes līdz Ķelnei – desmit stundu.
No Ķelnes līdz Bauskai braucu ar «Eurolines» autobusu 19 stundu.
