Visos telekanālos 1985. gada 10. martā tika translēta baleta izrāde «Gulbju ezers». Padomju ļaudis saprata – valstī sēras. Citi smīkņāja, bet Maskavas valdošajiem bija jāvelk no atvilktnēm laukā «abonements uz ģenerālsekretāru bērēm». Divu ar pusi gadu laikā ASV prezidenta Ronalda Reigana par «ļaunuma impēriju» nokristītā valsts bērēja jau trešo vadītāju. Šoreiz tas bija 13 mēnešus pie varas pabijušais ģenerālsekretārs Konstantīns Čerņenko.
Tieši pirms 30 gadiem 11. martā mūsu toreizējā valstī sākās Gorbačova laiki. Kāda to gadu anekdote atklāj viņa priekšgājēju fizisko un psiholoģisko stāvokli. Brežņevs un Čerņenko satiekas viņā saulē. Brežņevs vaicā: «Kurš tagad valda mūsu vietā?» Čerņenko atbild: «Miša Gorbačovs.» Brežņevs: «Kurš viņu atbalsta?» Čerņenko: «Kāpēc viņu atbalstīt? Viņš pats spēj staigāt.»
Vērtējums tolaik tikai 54 gadu vecumu sasniegušā līdera veikumam ir dažāds. Lai arī izmisīgi, tomēr nesekmīgi bija viņa centieni glābt ekonomiski brūkošo un psiholoģiski degradēto padomju impēriju. Pirms 30 gadiem mūsu ikdienā ienāca Gorbačova inspirētie jēdzieni – «perestroika» jeb pārbūve, «glasnostj» jeb atklātība, «uskoreņije» jeb paātrinājums. Viņš pauda apņemšanos īstenot līdz šim neredzētu ekonomiski politisko modeli «sociālismu ar cilvēcīgu seju». Jaunā kārtība faktiski nāca ar «sauso likumu» – alkoholu drīkstēja tirgot tikai no pulksten diviem pēcpusdienā, tā cenu dubultoja. Stipro dziru nedrīkstēja lietot svinībās, tādēļ galdus rotāja dubultdaudzums kafijas un tējas kannu…
Gorbačova laiki atnesa mums agrāk nezināmu politisko amatu «valsts prezidents», kurā pats pabija nepilnus divus gadus. Viņa laikā beidzās aukstais karš, sabruka Berlīnes mūris. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Arī tā bija mūsu vēsture.
