Pagājušajā nedēļā Bauskā uzturējās Bratislavas (Slovakija) mākslas skolas bērnu dziesmu un deju ansamblis «Čečinka».
Pagājušajā nedēļā Bauskā uzturējās Bratislavas (Slovakija) mākslas skolas bērnu dziesmu un deju ansamblis «Čečinka». Tā mākslinieciskais vadītājs sešus gadus ir Peters Jantoščiaks. Viņš bērnībā ir dejojis «Čečinkā» un bijis mākslas skolas pirmā izlaiduma absolvents.
Bērnu dziesmu un deju ansamblis 1998. gada decembrī svinēja pastāvēšanas 20. gadadienu. Notikumam par godu tika iestudēta speciāla koncertprogramma. To gatavoja divus gadus. Atsevišķus programmas numurus 5. jūnijā Bauskas tautas namā varēja vērot arī baušķenieki.
Ansamblis «Čečinka» izpilda slovaku autentisko folkloru. Bratislavas bērni koncertējuši Itālijā, Francijā, Šveicē, Austrijā, Meksikā, Ukrainā un citās valstīs. Latvijā viņi bija pirmo reizi, lai piedalītos 1. starptautiskajā bērnu deju festivālā.
– Peter, pastāstiet, lūdzu, par mākslas skolu, kurā strādājat! Kādi ir tās darbības pamatprincipi?
– Bratislavā darbojas vairāk nekā desmit mākslas skolu. Tās ir mācību iestādes, ko bērni un jaunieši apmeklē pēc stundām vispārizglītojošajās skolās. Tiek piedāvāta izglītības programma visās mākslu nozarēs – dziedāšanā, dejošanā, dažādu instrumentu spēlē, zīmēšanā un gleznošanā, runas mākslā, rakstniecībā. Skolu var apmeklēt interesenti no 7 līdz 25 gadu vecumam. Apmācības process sadalīts divos ciklos – sagatavošanas cikls (tajā apgūst izvēlētās mākslas nozares pamatus) un daļējs profesionālais cikls. Šajā pakāpē iegūtās zināšanas tiek ievērojami padziļinātas, bet to vēl nevar nosaukt par profesionālu kvalifikāciju.
Mākslas skolām pusi finansējuma piešķir valsts. Pārējos līdzekļus veido audzēkņu iemaksas.
– Jūsu mākslas skola var lepoties ar ansambli «Čečinka». Reti gadās izjust tādu mākslas baudījumu kā jūsu dejotāju un dziedātāju koncertā Bauskas tautas namā. Ko vārds «Čečinka» nozīmē slovaku valodā?
– Tie ir egļu zaru jaunie dzinumi – vārie, zaļie pumpuri. Ansambļa nosaukums izvēlēts pirms 20 gadiem, un tam ir dziļa simboliska jēga. Tautas folkloras kokam vienmēr jābūt zaļam. Mēs pētām slovaku vissenāko folkloru un to izpildām tieši tādā veidā, kā mūsu senči. To sauc par autentisku pieeju. Es pilnīgi noliedzu kaut kādu atvieglotu folkloras izpildīšanas manieri, kad senās tautas mūzikas pērles tiek pārvērstas par bezgaumīgiem šlāgeriem. Tā ir ļoti bīstama tendence.
– Rodas iespaids, ka ansamblī «Čečinka» darbojas īpaši atlasīti bērni un jaunieši, jo profesionālā meistarība šķiet pārsteidzoša.
– Tā kā mākslas skola pieejama visiem interesentiem, tad speciāli konkursi netiek rīkoti. Taču par ansambļa dalībniekiem kļūst tie bērni, kuri attaisno izvirzītās prasības. Tās ir ļoti augstas. Aktīvi «Čečinkā» darbojas 80 dalībnieku, bet 40 mācās sagatavošanas klasē.
Lai nodarbotos ar folkloru, vajag labas acis, ausis un atvērtu sirdi. Folkloru nevar izpildīt ar «galvu», nevainojami apgūstot deju soļus vai vokālos paņēmienus. Mūsu lieliskie pedagogi cenšas nepieļaut nekādas improvizācijas. Bērniem jādejo un jādzied tā, kā viņu senči to darīja, nevis tā, kā paši gribētu.
– Slovaku folkloru latvieši tikpat kā nepazīst. Kā jūs raksturotu savas tautas tradicionālās mākslas mantojumu?
– Man šķiet, ka nevienā Eiropas valstī nepastāv tāda folkloras daudzveidība. To bija ievērojis vācu dzejnieks romantiķis Šillers. Viņa atziņa skan apmēram tā: kad tu šķērso kalnu un nokļūsti ielejā, tu ieraugi citu tautu.
Etnogrāfi Slovakijā saskaitījuši ap 150 dažādu folkloras novadu. Atšķirības tradicionālajā arhitektūrā, apģērbā, paražās, rituālos vērojamas pat viena ciema ietvaros. Slovakijas folklorai nav vienojoša raksturojuma, jo daudzveidība grūti aptverama. Tā ir mūsu nacionālā bagātība. Par vienu no saviem pamatuzdevumiem uzskatu tautas mākslas vērtību saglabāšanu un popularizēšanu. Darbs mākslas skolā ir ļoti labs veids ieceru īstenošanai.
– Kādi ir mākslinieciskā vadītāja pienākumi bērnu dziesmu un deju ansamblī?
– Bratislavas Mūzikas augstskolā esmu absolvējis kompozīcijas klasi. Mana profesija ir komponists. Strādāju par Slovakijas Nacionālās Televīzijas tradicionālās kultūras nodaļas vadītāju, veidoju mūzikas raidījumus. Divas dienas nedēļā veltu pedagoģiskajai praksei mākslas skolā.
Darbs bērnu ansamblī norit visciešākajā sadarbībā ar citiem pedagogiem. Ar «Čečinku» strādā četri horeogrāfi, vokālā pedagoģe un menedžere. Es veidoju visu koncertu muzikālo noformējumu, sākot ar instrumentāciju un aranžējumiem. Vienlaikus esmu mākslas skolas tautas mūzikas instrumentu ansambļa vadītājs. Koncertturnejās «Čečinka» gandrīz vienmēr uzstājas «dzīvās» mūzikas pavadījumā. Bauskā gan nācās izmantot ierakstus.
– Latviešu skatītāji paguva ievērot stilistisko tīrību ansambļa «Čečinka» horeogrāfijā, tautastērpos, vokālajā sniegumā. Jūs labi pratāt parādīt slovaku folkloras atšķirīgos elementus.
– Esam izstrādājuši noteiktu sistēmu koncertprogrammu veidošanā. Vispirms notiek ilgstošs «melnais» darbs, kad ansamblis iestudē jaunu repertuāru skolas horeogrāfijas un vokālo pedagogu vadībā. Kad tas paveikts, uzaicinām tautas dejas, mūzikas un tērpu konsultantus no tiem novadiem, kuru folklora iekļauta jaunajā programmā. Viņi «noslīpē» visas nianses, saliek visus akcentus. Pēc tam mākslinieciskais vadītājs kopā ar programmas veidotājiem vērtē visu iestudējumu kopumā. Darba procesā izdodas novērst kļūmes un nepilnības.
Esmu pārliecinājies, ka jebkurā Eiropas valstī saprot citu tautu kultūru. Tomēr ar izpratni vien ir par maz. Vajag strādāt tā, lai no pirmā skatiena uzreiz varētu atšķirt – lūk, tā ir čehu, slovaku, latviešu vai poļu folklora! Eiropas tautu nacionālo kultūru neviens neapdraud, tādēļ nevajag norobežoties. Jābūt atvērtiem pret kaimiņzemju kultūru, taču savējā jātur svēta.
– Bauskā un tās apkārtnē esat pavadījis piecas dienas. Jums droši vien radies priekšstats par mūsu valsti.
– Priecājos, ka mums bija izdevība atbraukt un piedalīties bērnu deju festivālā. Mani audzēkņi tik cieši sadraudzējušies ar līdzaudžiem, ka viesošanās Bauskā viņiem ilgi paliks atmiņā.
Vispirms vēlos atklāt savus iespaidus par festivālu. No sirds priecājos par jūsu tautas acīmredzamo vēlēšanos saglabāt tradicionālās mākslas pamatvērtības. Sabiedrībai ir vairāk jāuzticas cilvēkiem, kuri veic šo misiju. Jāmācās īstu mākslu atšķirt no komercijas, kas sniedz tūlītēju peļņu. Bauskā man laimējās iepazīties ar īstiem sava amata entuziastiem. Viņi nedomā par izdevīgumu, bet strādā savas tautas labā.
Jau sen gribēju pabūt Rīgā, jo zināju, ka tā ir viena no skaistākajām Eiropas galvaspilsētām. Redzētais pilnībā atbilda maniem priekšstatiem.
Festivāla administratore Velta Girgensone ir cilvēks ar plašu eiropeisku domāšanu. Ja katrā Latvijas pilsētā tāds būtu, tad starpvalstu kultūras sakari veidotos dziļāki un personiskāki. Man radās negaidīta izdevība savam priekam spēlēt ērģeles Bauskas luterāņu baznīcā, naktī uzkāpt pils tornī, vērot harmoniskās un rāmās lauku ainavas. Raudzījos uz spoguļgludu ezeru un domāju par tā netveramo skaistumu. Piepeši krastā piestāja mašīna. Kāds vīrs no tās izkāpa un sāka mazgāt auto. Man iesāpējās sirds…
Slovakija ir viena no jaunākajām valstīm Eiropā (1993. gadā atdalījusies no Čehoslovakijas).
Galvaspilsēta – Bratislava;
Nacionālā valoda – slovaku;
Iedzīvotāji – 5,5 miljoni;
Nauda – slovaku krona;
Robežojas ar Ungāriju, Austriju, Čehiju, Poliju un Ukrainu.
