Pēcsvētku laikā it kā īsti neiederētos runāt par negācijām, bet gaišās notis nezin kāpēc neieskanas.
Pēcsvētku laikā it kā īsti neiederētos runāt par negācijām, bet gaišās notis nezin kāpēc neieskanas. Var jau mūs mierināt ar domu, ka nevienas pārmaiņas nenāk viegli un ceļā uz tiesisku, demokrātisku valsti ir jāpacieš daudz grūtību. Katrs ceļš reiz noved pie mērķa, bet mūsējais šķiet bezgalīgs. Tauta ir nogurusi no nebeidzamiem politiskajiem un ekonomiskajiem skandāliem. Ir grūti mūs ar kaut ko pārsteigt.
Valstī valda korupcija, tiesiskais nihilisms. Tik daudz kas prātam neaptverams kļuvis par pašsaprotamu. Kaut vai tas – firmām, kurām ierēdņi atļauj uzvarēt konkursos, par to saviem labvēļiem jānoskaita desmit procentu no iegūtās naudas summas. Var jau teikt, ka mums ir pašu ievēlēti tautas kalpi un ko gribējām, to dabūjām. Atvainojiet, bet arī šīs tiesības vēlētājiem joprojām ir liegtas. Var iedomāties, ka vēlēšanu sarakstos ievilktie krustiņi un mīnusi izsaka vēlētāja gribu, bet tā ir tikai ilūzija.
Cik daudzos pagastos tieši tie deputāti, kas ieguva vislielāko vēlētāju uzticību, palika «ar garu degunu» un labākajā gadījumā tika kādā no komitejām! Bet pašvaldībā vērienīgi saimnieko tie, kuru atrašanos krēslā noteikusi viena pārpirkta vai citādi iegūta balss. Un atkal vēlētāji jūtas piekrāpti, jo par pagasta saimnieku bija gribējuši pavisam citu cilvēku. Kāpēc paši likumdevēji tik ļoti baidās no mažoritārās vēlēšanu sistēmas? Viņi taču labi apzinās, ka tikai retais politiķis var būt drošs par vēlētāju uzticību, jo tad taču katru vērtēs pēc viņa darbiem un vairs nebūs iespējams aiz sarakstu «lokomotīvju platajām mugurām» tikt pie varas un garantētas labklājības.
Valsts politika pēdējos gados sekmējusi rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas sabrukumu un panīkumu, līdz ar to veicinot bezdarbu un nabadzību. Pēc zinātniskā pamatojuma, labklājības valstīs vidusslānim sabiedrībā jāveido 80 procentu, desmit procentiem jābūt pārtikušiem cilvēkiem, pieciem procentiem trūcīgiem un pieciem procentiem – nabadzīgiem. Toties Latvijā pie nabadzības sliekšņa ir 80 procentu iedzīvotāju, un jo īpašs bezcerīgums valda laukos. Liela daļa cilvēku «velk dzīvību» un var atļauties tikai elementāro vajadzību apmierināšanu. Neatliekamie medicīniskie izdevumi daudziem ir greznība, nerunājot nemaz par bērnu izglītošanu un pilnvērtīgu pārtiku. Pētījumi liecina, ka plaisa starp laukiem un pilsētām kļūst arvien lielāka. Vairums investīciju nonāk Rīgā un Ventspilī. Kas būs Latvija bez laukiem?
Palielinās arī dažādu sabiedrības slāņu materiālā līmeņa atšķirība. Sociālā nevienlīdzība ir viens no tautas depresijas un apātijas cēloņiem. Desmit gadu laikā «izredzētajiem», kuriem laimējies būt īstajā laikā un vietā, radās iespēja iekļūt miljonāru kastā. Taču liela sabiedrības daļa ir laimīga par katru nodzīvoto dienu.
Latvijā ir morālais un ētiskais pagrimums. Atcerēsimies Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas vadītāja V. Liscova un Rīgas apgabaltiesas tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavību, augstu valsts amatpersonu, policijas, Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku saistību ar lielu kontrabandas kravu iepludināšanu Latvijā, Jaunpagasta spirta ražotnes kavēšanu. Tomēr valdības optimismu, ka valstī saražotais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pieaudzis gandrīz par astoņiem procentiem, dzēš respektablu ekonomikas doktoru pētījumi, ka skaitlis iegūts uz lielpilsētu rēķina, bet Latvijas lauki grimst vēl lielākā nabadzībā. Viens no bezcerīguma un naudas trūkuma rezultātiem ir alkoholisms, kas kļuvis par nacionālu nelaimi.
Ir izveidojies apburtais loks – valdības vienaldzība, bet varbūt ieinteresētība veicināt nodzeršanos un degradēšanos. Vai tautas nodzeršanās nav apzināta valsts politika?
M. SUPE Saulainē
