Pārdomājot mūsu dzīves skarbās realitātes, nemitīgi sevi atgādina lielā mērā mākslīgi saceltā ažiotāža, kņada ap sociālo budžetu.
Pārdomājot mūsu dzīves skarbās realitātes, nemitīgi sevi atgādina lielā mērā mākslīgi saceltā ažiotāža, kņada ap sociālo budžetu. Tā vien šķiet, ka neviens pat negrib lāgā ieklausīties, ka sociālā budžeta krīze nav tik dramatiska, kā to ataino.
Pēc Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, 1999. gada pirmajā pusē speciālā pensiju budžeta ieņēmumi bija 171,84 milj. latu, bet izdevumi – 196,33 milj. latu. Tātad – šī budžeta deficīts bija 24,49 milj. latu un ne vairāk. Kopējais sociālā budžeta deficīts ir 69 milj. latu, un tas sastāv no izmaksām bezdarba, slimības, maternitātes pabalstiem. Taču kāpēc visu caurumu lāpīšanai jācieš tikai pensionāriem un vispirms viņiem? Tad jau vispirms vajadzētu iekasēt tos 140 milj. latu, ko sociālam budžetam parādā ir nodokļu maksātāji. Ja visi nodokļi būtu precīzi samaksāti, tad sociālā budžetā būtu nevis deficīts, bet pārpalikums.
Patiesi nav jābūt profesoram, lai saprastu, ka valstī ar naudiņu ir knapi, ka vajadzētu taupīt visās vietās un lietās. Bet tāpēc jau nav jāsāk ar pašiem neaizsargātākajiem, ar trūcīgajiem. Ļoti žēl, bet neviens nezina un retais uzzinās, jo masu mediji par to klusē, ka LSDSP frakcija Saeimas Juridiskajā komisijā iesniedza likumprojektu, kas paredzēja, ka valsts un pašvaldību uzņēmumos un iestādēs strādājošo vadītāju alga nedrīkst pārsniegt 20 minimālo algu. Šobrīd tie būtu 1000 latu. Taču konstruktīvas pieejas vietā šo likumprojektu valdošās koalīcijas deputāti, kas ir vairākumā šajā komisijā, iemeta papīrgrozā, pavadot to ar ciniskām piezīmēm: «Kāpēc tad tieši 20 minimālās algas lai ir augstākā robeža, nevis 21 vai 19 mēnešalgas?» Jābūt nekaunīgam, lai atzītu, ka valsts uzņēmuma vadītājs saņem gada algu 300 tūkstoš latu, un biedētu pensionārus un divkosīgi vaimanātu, ka parakstu vākšanai un referenduma sarīkošanai nepieciešami 190 tūkstoš latu un vēl 2 milj. latu liela summa. Mēs piedāvājam, ka šo naudu aptaujas izmaksām varētu paņemt no kādas firmas prezidenta gada algas, kas ir vairāk nekā Ls 300000. Šim trūcīgajam prezidentam paliktu vēl Ls 110000 gadā. Maz ticams, ka ar šādiem ienākumiem viņam būtu jāmirst badā.
Ciniski ir runāt par naudas trūkumu tad, kad jādod iespēja tautai realizēt Satversmē nostiprinātās tiesības izteikt savu gribu, – piedalīties balsošanā vai referendumā. Tieši tajā laikā tiek aizdomīgi steidzīgi gatavoti un realizēti projekti par stratēģiski svarīgu valsts infrastruktūras objektu – «Latvijas kuģniecība», «Latvenergo» un «Latvijas gāze» – privatizāciju. Tas notiek, zinot, ka šo personu starpnieki un lobisti var saņemt desmitiem un desmitiem miljonu dolāru par juridisko dokumentu sagatavošanu un līguma parakstīšanas nodrošināšanu vien.
Necienīgi ir sludināt, ka šī aptauja vajadzīga kādai vienai partijai. Šoreiz stingrāk, tāpat kā agrāk, Atmodas laikā, jāapzinās, ka tautai pašai ir tiesības izvēlēties, kā dzīvot tālāk. Tāda šodien ir liktenīgā izvēle – vai nu mēs noslaukām asaru un beidzam raudāt par to, ko redzam visapkārt, vai arī izsakām savu attieksmi, aizejot parakstīties par referendumu. Tikai tā varētu savaldīt panākumu reibonī apmātos politiķus, kuriem tautas rūpes un vajadzības ir tālas jo tālas.
Ar savu vienaldzību, skepticismu, kūtrumu vai demonstratīvu parakstu vākšanas kampaņas ignorēšanu jūs stiprināt esošo kārtību un faktiski balsojat par tādu reālo dzīvi, kāda pašreiz jums ir visapkārt. Jums tiek dota brīva izvēle to atzīt par labu vai ne, jo tikai jums un nevienam citam ir jāizlemj, ko darīt, kā rīkoties.
