Zvanot uz redakciju, sieviete piedāvāja atnest vecmāmiņas jaunības dienu albumu. «Kad es nomiršu, mazbērni tāpat to sadedzinās, viņiem visi tie cilvēki sveši,» teica zvanītāja.
Zvanot uz redakciju, sieviete piedāvāja atnest vecmāmiņas jaunības dienu albumu. «Kad es nomiršu, mazbērni tāpat to sadedzinās, viņiem visi tie cilvēki sveši,» teica zvanītāja.
«Māte mirst jauna, tēvu kauj karā, raud bārenīte zem liepas zariem…» ienācā prātā dziesma, ko pirms gadiem dziedāja Nora Bumbiere. Nekas šajās dzejas rindās nav izdomāts. Uzklausot šogad sāktās publikāciju sērijas «Fotoliecība» autoru, mūsu rajona iedzīvotāju, stāstīto, esmu arī raudājusi. Jo dzīve ir interesantāka, skaudrāka un arī skaistāka nekā romāni un seriāli.
Publicēšanai «Fotoliecībā» uz «Bauskas Dzīves» redakciju ir atnestas skaistas bildes, kas tapušas fotogrāfu salonos pagājušā (!) gadsimta sākumā. Redakcijas datortīkla administrators Edgars dažu reizi noelšas vien, apbrīnojot šo senatnīgo, uz cieta kartona kopēto attēlu kvalitāti.
Kas tajos par vīriem – skaisti un stalti kā Holivudas aktieri ar «uzskrūvētiem» ūsu galiem un biezām pulksteņķēdēm pār vēderu! Tas nekas, ka šie greznumi bieži vien pie fotogrāfa īrēti tikai tam brīdim. Kas par meitām – krāšņas kā lilijas viņu iesvētību dienas pušķī! Tas nekas, ka līdz baznīcai iets pa rasu basām kājām, kurpes pie rokas nesot, un cirtas matos ielocītas, visu nakti guļot uz maziem papīra ritulīšiem.
Skatāmies senajos attēlos un brīnāmies, kādas bijušas mājas, kādas kulšanas talkas, apsējību un ražas balles. Cik dižas veidojušās dzimtas – ar trim, sešiem un pat desmit bērniem. Tēvam un mātei bijis grūti izlemt, kam novēlēt mājas, kuru, visbiežāk tikai vienu no visiem, laist uz Tērbatu skoloties, kuru ar smagu sirdi pavadīt zaldātos un visu mūžu apraudāt, mājās gaidot un nesagaidot. Cik sūrstoši ir stāsti par to, ka vienīgais dēls pazudis karā, cits nomiris jauns, neprecēts un dzimtas uzvārds palicis bez mantiniekiem. Meitu nokāvis ātrais dilonis, bet dēlu – brālis, kad abi satikušies kaujā katrs savā frontes pusē.
Solīti arī stāstījumi par radiniekiem, kuri tālumā devušies zemi meklēt, bet, smaga darba un neierastā klimata salauzti, pie turības nav tikuši, svešos ļaudīs ieprecējušies un savējiem pazuduši. Tās ir arī atmiņas par jūrasbraucējiem, stūrmaņiem, kuri no kuģa priekšgala pāri jūrām un okeāniem skatījušies.
Kāda lauku pamatskolas pedagoģe sacīja, ka katru šo avīzes lappusi viņa atliek atsevišķā mapītē. Nekas, ka tas nav tieši par šo pagastu. Tā ir dzīvā vēsture, kas jāmāca bērniem, lai viņiem vecmāmiņas albumā redzamie ļaudis neliktos sveši. «Fotoliecības» visa šī gada garumā mums atgādinās, ka tautas un valsts vēsturi veido ne tikai politiķi, bet «katris viens» no mums, ar savu garo vai arī neizdzīvoto un nepiepildīto mūžu.
