Valsts – tie esam mēs un tā zeme, pa kuru staigājam, un pļavas, kuras skatām, arī ir mūsu. Un mūsu zeme šo pavasari atkal deg.
Vērojot sociālajos tīklos ievietotos foto, kur uz jau diezgan zaļās Bauskas pilsētas pļavu fona izceļas melnais, kūpošais pleķis, kāds skatītājs ierakstījis: «Pēc nedēļas tur būs zaļāks!» Tiešām, kāpēc jāuztraucas par mūsu ekosistēmas kukaiņiem un dzīvniekiem, kas šajās pļavās dzīvo? Pakur, pakur uguntiņu un dzīvo zaļi!
Nodedzināti šķūņi, mājas, pat zaudēta cilvēku dzīvība, sodi par kūlas dedzināšanu – nekas nespēj apturēt dedzināt kāros. Tas taču tik vienkārši – žvikt, un vesels lauks nav nedz jāpļauj, nedz jākopj – viss jau melns un drīz būs zaļš.
Iespējams, tieši šādas auditorijas dēļ ir grūtāk rast atbalstu Saeimā un valdībā virknei vides reformu. Šonedēļ trauksmi ceļ Latvijas Dabas fonds – Eiropas Komisijas aicinājumu aizliegt bitēm toksiskos neonikotinoīdu grupas augu aizsardzības līdzekļus Latvijas Zemkopības ministrija neatbalstīja – tiem neesot alternatīvas. Priekšlikumu atbalstīja Vācija, Austrija, bet mūsu ministrija, kuru vada Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvis, neatbalstīja. Laikam jau zinātnieku saceltā trauksme par to, ka dramatiski samazinās kukaiņu skaits, liekas tikpat nenozīmīga kā globālā sasilšana.
Ne velti cilvēci dēvē par planētas vīrusu – līdz šim ir tikai ēsts, izmantots un piemēslots. Tomēr gribētos ticēt, ka cilvēks tomēr ir kaut cik gudrāks organisms par parazītiem, kuru izmērs ir no 17 līdz 300 nanometriem – pat mikroskopā ir jāmāk saskatīt, ka cilvēce spēs apstāties un sadzīvot ar milzīgo planētas organismu, nevis iznīcinās visu dzīvo un beigās arī sevi pašu.
