Šopavasar aprit 40 gadu, kopš Bauskas amatierteātrim piešķirts Tautas teātra goda nosaukums.
Šopavasar aprit 40 gadu, kopš Bauskas amatierteātrim piešķirts Tautas teātra goda nosaukums. Nozīmīgo jubileju trupa iecerējusi svinēt maijā, kad notiks Ainas Vāveres lugas «Divsimt gadi» pirmizrāde.
Nevar aizmirst «Uguni un nakti»
Bauskas pašdarbības teātris bija viens no pirmajiem valstī, kas 1959. gadā saņēma darba visaugstāko novērtējumu – muzikāli dramatiskā Tautas teātra statusu. Baušķenieki to izpelnījās ar Raiņa lugas «Uguns un nakts» iestudējumu Raimonda Kugrēna režijā. Uzvedumā darbojās ap 150 cilvēku, bet izrādes sagatavošana ilga septiņus mēnešus.
Tautas teātra nosaukums 1959. gadā tika piešķirts arī Saldus, Talsu, Ventspils, Limbažu, Madonas un Rēzeknes amatierteātriem.
Iedvesmu rada Ādolfa Alunāna lugas
Teātra spēlēšanas tradīcija mūsu pilsētā ir sena. Laucinieku aizraušanās ar dramatisko mākslu kā tautiskās pašizteiksmes formu Latvijā sākās 19. gadsimta astoņdesmitajos gados. Talsos 1870. gada 4. janvārī notika Ādolfa Alunāna lugas «Pašu audzināts» izrāde. Kā liecina teātra kritiķa Viktora Hausmaņa pētījumi, pēc dažām dienām šī luga tikusi izrādīta arī Bauskā. Teātra spēlēšana vērsusies plašumā, un 1875. gadā jau bijis zināms 60 vietu, kur notikušas izrādes.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem raksturīga dažādu biedrību dibināšana, kas vēlāk kļuva par aktīvām teātra izrāžu rīkotājām laukos. Pirmie režisori parasti bija vietējie skolotāji. Priekšstatus par teātra spēlēšanu viņi guva no Ādolfa Alunāna izrādēm. Gadsimta nogalē pašdarbības teātru lielākie centri izveidojās Cēsīs un Vecpiebalgā. To repertuārā dominēja latviešu dramaturgu – Ā. Alunāna, R. Blaumaņa un Aspazijas – oriģināllugas. Pēc Pirmā pasaules kara amatierteātru repertuāru pakāpeniski sāka papildināt Rietumeiropas autoru darbi.
Pirmās oficiālās ziņas par teātra spēlēšanu mūsu pilsētā datētas ar 1936. gadu, kad aktīvu darbību bija uzsākusi Bauskas dramatiskā kopa. Togad iestudētas divas lugas – «Ozolnieku meita» un «Kad sievas spēkojas». Pēc diviem gadiem repertuāru papildina Raiņa «Pūt, vējiņi!», bet 1941. gadā notiek R. Blaumaņa lugas «Skroderdienas Silmačos» pirmizrāde.
Pēc pārtraukuma kara laikā dramatiskās kopas aktīva darbība atsākas 1945. gadā, kad iestudētas četras lugas. Zīmīgi, ka repertuārā vairāk tiek iekļauts krievu klasiķu un padomju autoru lugu.
Bauskā ciena krievu klasiķus. Teātra kopas repertuārā piecdesmitajos gados ir A. Čehova «Tēvocis Vaņa» un A. Ostrovska drāmas.
Mūzikls par jautro dzīvi kolhozā
Bauskas Tautas teātra veterāne Natālija Ābeltiņa atceras, ka pēckara gados mēģinājumi notikuši Kalna ielā 6 (pašreizējā Novadpētniecības un mākslas muzeja ēkā), kur vakaros pulcējušies teātra mākslas entuziasti. Domubiedru pulks kļuvis arvien plašāks, un aktieriem pa spēkam bijuši vērienīgāki iestudējumi. To uzskatāmi atspoguļo recenzija laikrakstā «Bauskas Darbs» (1954. gads) par A. Žilinska muzikālās komēdijas «Zilo ezeru zemē» izrādi Bauskas kultūras namā. Autori raksta: «Režisors R. Kugrēns kopā ar diriģentu K. Hammeru, mūzikas konsultantu O. Bruģi, deju konsultantēm V. Kugrēnu, I. Liepu, dekoratoru F. Sutru, gaismotāju E. Strautiņu un plašo darbinieku kolektīvu (pāri par 80 cilvēku), piedaloties deju kopai un Rūpkombināta orķestrim, veicis
patiešām lielu un panākumiem vainagotu darbu…
Lugas centrālie tēli – kolhoza «Ļeņina ceļš» priekšsēdētāja Anna
(R. Jaktena) un Kazis (A. Dāboliņš) vokāli ir vieni no spilgtākajiem izrādē… Pārliecinošas savās meiteņu lomās bija arī N. Ābeltiņa un E. Mengote…»
Izrādi noskatījās arī muzikālās komēdijas autors A. Žilinskis un Kultūras ministrijas pārstāvji. Bauskas kultūras nama dramatiskā kopa šo lugu rādījusi arī Rīgā.
Solistus skolojis Operas vokālais pedagogs
1955. gadā režisore Valērija Rozenberga iestudē I. Dunajevska opereti «Brīvie vēji», bet pēc gada Veltas Kugrēnas režijā top Beneša operetes «Zaļā pļava» iestudējums. Visās muzikālajās izrādēs piedalījusies Valija Ramane. Lielākoties viņa dziedājusi solopartijas. Bauskas tautas nama direktors Jānis Matisons, kurš dažās izrādēs spēlējis kopā ar Valiju Ramani, viņu uzskata par neapšaubāmu prīmu, aktrisi ar lielisku mecosoprānu, labām raksturotājas spējām un brāzmainu temperamentu.
Valija Ramane atceras: «Iestudējot izrādes, ar dziedātājiem strādāja vokālie pedagogi. Raimonds un Velta Kugrēni no Operas teātra parasti aicināja Ilmāru Šēnbergu. Viņš mums «nostādīja» balsis. Vokālists Šēnbergs Bauskā ieradās katru nedēļu vienu reizi. Viņš strādāja ar solistiem, izrāžu ansambļiem un kori. Mēs burtiski plēsāmies uz dziedāšanu. Man bija labs pamats, jo Bauskas vidusskolā dziedāšanu mācījos pie skolotāja Kārļa Hammera. Viņš palīdzēja man sagatavoties pirmajai otrā plāna lomai muzikālajā komēdijā «Zilo ezeru zeme». Muzikālajās izrādēs piedalījās orķestris. Vislielākie sasniegumi bija diriģenta Oļģerta Bruģa laikā. Viņš pats aranžēja melodijas visiem instrumentiem.»
Operetē «Silva» (1960. gads) Valija Ramane spēlēja galveno lomu. Viņas partneris izrādē bija Harijs Ronis – aktrises pirmais vīrs. Silva ir viena no vismīļākajām dziedātājas lomām. Operete ar milzīgiem panākumiem tika spēlēta 85 reizes klausītāju pārpildītos lauku klubos, uz Rīgas un mazpilsētu skatuvēm. Valija Ramane atklāj kādu klusu sapni – kopā ar Rūdolfu Birznieku (kādreizējo teātra trupas dalībnieku) ierakstīt kasetē duetus no «Silvas».
Katram režisoram atšķirīgs rokraksts
Bauskas amatierteātrī pavisam strādājuši 19 režisoru. Pēc vairāku ilggadēju aktieru atzinuma, nevienam nebija tik plaša vēriena kā Raimondam Kugrēnam. Valija Ramane domā, ka režisors bijis apveltīts ar izcilu organizatora talantu, viņam bijusi milzīga ietekme uz cilvēkiem. Tomēr māksliniecisko nianšu ziņā par nepārspētu tiek uzskatīta Velta Kugrēna. «Viņa nepieļāva, ka lugu varētu pārtaisīt par lētu balagānu. Režisore necieta arī naturālismu, viņa meklēja izsmalcinātu dziļumu,» secina aktrise Valija Ramane.
Ļoti daudz lugu teātrī iestudējusi Valērija Rozenberga. Viņa pierādīja, ka pasaules dramaturģijas klasiķu psiholoģiskās drāmas pārliecinoši var nospēlēt arī pašdarbības aktieri. Valērijas Rozenbergas pēdējās izrā- des bija H. Vuolijoki «Justīne» (1980. gads) un A. Kasonas «Trešais vārds» (1983. gads). Pēc tam neviens režisors tik sarežģītus dramaturģijas darbus Bauskas Tautas teātrī vairs nav uzdrošinājies iestudēt.
Aktrise Dzidra Rogate izrādēs piedalās kopš 1946. gada. Pērn viņa spēlēja galveno lomu Dž. Patrika lugā «Dīvainā misis Sevidža». Par autoritāti iemantojušu režisori Dzidra Rogate nosauc savu māsu Mirdzu Purvu. Gados vecākie baušķenieki vēl atceras viņas iestudēto G. Priedes lugu «Normunda meitene», V. Lāča «Zītaru dzimta», M. Birzes «Visiem rozes dārzā ziedi…»
Krievu spiedze un pavedinātāja
Sešdesmitajos gados teātra trupā darbojās dažādu profesiju cilvēki. Plaši bija pārstāvēta inteliģence – skolotāji , bērnudārzu darbinieki, ārsti. Viens no aizrautīgākajiem teātra spēlētājiem bija tagadējais skaistkalnietis Jānis Kalniņš. Viņš strādāja par kolhoza «Pionieris» priekšsēdētāju. Valija Ramane kopā ar Jāni Kalniņu spēlēja A. Salinska lugā «Bundziniece». «Tas bija viens spiegu gabals,» stāsta Valija Ramane. «Es tēloju galveno lomu – Nilu Snižko – krievu spiedzi, kura strādā pie vāciešiem un nedrīkst sevi atklāt. Jānis Kalniņš bija mans priekšnieks «pa spiegošanas līniju». Galveno vīriešu lomu režisore Rozenberga uzticēja Gunāram Šimkevicam. Patiesībā šajā drāmā nebija nekā banāla – vienkārši smeldzīgs mīlas stāsts sakāpinātu politisko notikumu fonā. Šo izrādi bieži atceros tāpat kā lugu «Justīne», kurā man bija jāspēlē Hildas kundzes loma. Izrādes gaitā Hildas kundzei vajadzēja pavedināt nepieredzējušu puisi Olavi. Viņu tēloja viens no trupas visjaunākajiem aktieriem Jānis Rumba. Teātra kolēģi toreiz zobojās par viņa biklumu, bet man šķiet, ka Jānis gluži labi tika galā ar lomu. Hilda ir viens no maniem mīļākajiem personāžiem, lai gan trakulīgs un nekrietns tēls. Izrādē bija daudz numuru ar dziedāšanu un dejām.»
Valija Ramane atklāj, ka režisori viņai allaž piedāvājuši lomas, kurās pilnībā varējis izpausties aktrises temperaments un bagātā iztēle.
Precēti pāri spēlē kopā
Tautas teātra saliedēšanā liela loma bijusi tā kādreizējai prezidentei Dzintrai Olavai. Astoņdesmito gadu beigās teātrim vairs nebija pastāvīga režisora, un trupas pastāvēšana tika apdraudēta. To pastiprināja arī visai sāpīgā paaudžu maiņa. Šķita, ka jaunajiem baušķeniekiem trūkst intereses par teātra mākslu.
Tomēr krīzei veiksmīgi tikts pāri, jo kopš 1993.gada par Bauskas Tautas teātra galveno režisori strādā Ināra Hegenbarte. Turpinot labo tradīciju, arī pašreizējās trupas sastāvā ir vairākas ģimenes: Hegenbarti, Donerblici, Dūnas, Zvejnieki, Jankevici, Apaļie, Rotbergi. Līdzās jaunajiem vēl joprojām darbojas teātra veterāni Rita un Jānis Kārkliņi, Elza Mengote, Zelma Strelēvica, Dzidra Rogate, Austra Gulbe un citi vecākās paaudzes aktieri.
Pārdzīvo visu emociju gammu
Galvenā režisore un aktieri jūtas aizsargāti, jo Tautas teātrim ir savs patvērums – Bauskas tautas nams. Šeit notiek mēģinājumi un lugu pirmizrādes. Trupa var izmantot arī Tautas nama autobusu.
Tik rosīgas viesturnejas kā pirms gadiem divdesmit vairs nenotiek, jo piedāvātās kultūras iespējas mūsdienās nevar salīdzināt ar to laiku. Katrs skatītājs var izvēlēties, kas viņam piemērotāks. Ja laucinieki labprāt brauc skatīties lugas profesionālajos teātros, tas nepavisam nenozīmē, ka amatierteātri nav vajadzīgi. To darbības mērķis, laikam ritot, nav mainījies. Cilvēkus tāpat mudina vēlēšanās sevi apliecināt radošā darbībā.
Teātrim piemīt maģisks pievilkšanas spēks – to var apliecināt ikviens latvietis. Ar skatuvi allaž saistās kāds vārdos neizsakāms noslēpums, vilinājums viena mūža laikā izdzīvot vairākas dzīves. Iespējams , ka tas nav noteicošais. Kāda no Bauskas Tautas teātra aktrisēm atklāja savas pārdo- mas: «Ne jau katrs cilvēks spēj just un pārdzīvot. Iejūtoties tēlā, reizēm pārņem fantastiska atklāsme, ka varu pārdzīvot emociju visneticamākās pakāpes, spēju nokļūt galējībās un atgriezties harmonijā. Tad jūtos ļoti, ļoti dzīva. Reizēm pat šķitis, ka mana patiesā būtība pa īstam atklājas tikai uz skatuves.»
