Šovakar jums būs iespēja 1792. reizi dzirdēt Hariju Spanovski, apliecinot, ka tās bija «Hameleonu rotaļas», kuru teksta tulkojumu viņš lasīja.
Šovakar jums būs iespēja 1792. reizi dzirdēt Hariju Spanovski, apliecinot, ka tās bija «Hameleonu rotaļas», kuru teksta tulkojumu viņš lasīja.
Bet jau pēc pāris dienām (31. martā) mākslinieks Bauskas pilsētas Tautas namā pusotru stundu ilgā koncertprogrammā centīsies mums atklāt, kas ir dzīve. Koncertā dzirdamās melodijas apkopotas albumā «Tā ir dzīve». 14 dziesmas – savdabīgs kokteilis, kur līdzās populārām melodijām «Trīs lietas», «Tā ir dzīve», «Vakara dziesma» (tā skanēja televīzijas seriālā «Viss kārtībā») skan arī Harija Spanovska izpildījumā retāk dzirdētas – «Zilais lakatiņš», «Mēs tikāmies martā», arī mākslinieka vistīkamākā dziesma «Karsta, karsta rīta rasa».
«Dzīve jau arī ir tāds pats kokteilis kā melodijas šajā albumā,» sarunā ar «Bauskas Dzīvi» stāsta Harijs Spanovskis. Un šajā dzīves kokteilī vissaldākā daļa ir darbs, pašlaik gan vislielāko peļņas procentu rodot koncertdarbībā. Savukārt «Hameleonu rotaļas» – regulāra nodarbe, kas jau kļuvusi par rutīnu. «Es nezinu nevienu tulkotāju Latvijā, kurš būtu ierakstījis gandrīz 1800 sērijas,» tādējādi mākslinieks attaisno tās dažas intonatīvi savdabīgās frāzes, ko sērijas beigās skatītāji dažreiz dzird.
Kas jūsu dzīves kokteilī ir stiprinošā daļa?
– Dzīvē man spēku dod tas, ka ar savu darbu es cilvēkus varu darīt nedaudz laimīgākus. Varbūt priecīgākus, varbūt arī dažreiz skumjākus, bet pozitīvi skumjākus.
Kas šo kokteili dara rūgtu, negaršīgu?
– Nodevība. Varbūt esmu pārāk sentimentāls, bet pēc 11. septembra visas pārējās lietas šķiet tik sīkas. Tajās dienās es biju šokēts globāli. Par to, ko cilvēce spēj nodarīt pati sev. Man pat brīdi bija pārliecība, ka sāksies pasaules karš. Un tad tie vairs nebūtu joki.
Ja jums tiktu dota iespēja nokļūt gadus 20 atpakaļ…
– Negribu vēlreiz sākt dzīvi no jauna.
Bet pieņemsim, jums ir tāda iespēja. Kā jūs gribētu dzīvot: trakulīgi un gaisīgi kā reperis Ozols vai mērķtiecīgi kāpt pa karjeras kāpnēm kā Einars Repše?
– Grūti atbildēt. Ir jāiepazīst situācija. Man jaunībā bija izvēle, mācījos juristos, šobrīd varēju būt politiķis, labs advokāts vai prokurors. Mani kursa biedri juristi ir visdažādākajos amatos, varu nosaukt uzvārdus: Cakars, Selga, Grūbe, Māris Bite, kurš pašlaik Bauskā strādā. Ja man tagad būtu 20 gadu, dzīvotu jautri.
Jautrāk nekā savos divdesmit?
– Jautrāk jau laikam nav iespējams, bet droši vien līdzīgi šī laika divdesmitgadīgajiem. Kārtīgais un pareizais puisis diezin vai es būtu.
Tomēr dzīvē sanācis, ka jūsu pamatdarbs ir teātrī. Vai jūs savas lomas šķirojat – skaistās un grūtās, sirdslomās un pienākuma darbos?
– Nekādā gadījumā šādi savas lomas nevaru dalīt. Kad vēl studēju Konservatorijā, bija kāda laba tēze, ko viens no teorētiķiem mums stingri ieteica: «Teātris nav jāmīl, teātrī ir jāstrādā.» Ir mazāki un lielāki uzdevumi, bet, ja darbu veic bez mīlestības, tad labāk to nedarīt. Teātri es spēlēju no 1974. gada, oficiāli Dailē esmu kopš 1982. gada. Septiņus gadus bija pauze, kad vairāk domāju par iztikas līdzekļu gādāšanu.
Jūsu pēdējā laika spilgtākais veikums ir galvenā loma Raimonda Paula mūziklā «Grāfs Monte Kristo». Kolorīts ir arī Sīmaņa tēls Māras Zālītes un Ulda Marhiļeviča dziesmu spēlē «Tobāgo!». Vai jūs gribētu pats kādreiz nokļūt Tobāgo?
– Noteikti, tikai ne tā, kā to darīja lugas varoņi, bet gan kā mūsdienu tūrists. Tolaik vairums turp devās piespiedu kārtā. Bija arī daži laimes meklētāji, tomēr daudzi bija avantūristi.
Pirms pāris nedēļām pirmizrādi piedzīvoja pazīstamā viesrežisora Mihaila Gruzdova iestudētā Ivana Turgeņeva komēdija «Liekēdis».
– Man ir liela loma, tas bija ļoti interesants darbs. Prieks, ka strādāju kopā ar šo režisoru. Viņš strādā pilnīgi citādāk, līdz šim man tāda pieredze nav bijusi. Tas tikai vēlreiz apliecina aktiera profesijas vienreizību – tā var sagādāt pārsteigumus pat pēc 20 uz skatuves pavadītiem gadiem.
