Pagasta kora diriģents katru dienu dzied.
Pagasta kora diriģents katru dienu dzied
Romantiķis un estēts – īsts mākslas cilvēks. Aizrautīgs, bet diezgan noslēgts. Tāds ir Vecumnieku tautas nama vadītājas Valdas Kaufmanes ieskicētais kora “Maldugunis” diriģenta un Nacionālās operas korista Krišjāņa Kārkliņa portrets. Pēc sarunas ar viņu secinu, ka raksturojums ir diezgan precīzs. Romantika nenozīmē sēdēšanu pie svecēm un jūsmošanu par mēnesnīcu. Tā izpaužas arī emocionālā attieksmē pret pasauli un vibrējošā mākslas uztverē.
Izrādē “Traviata” cītīgi vēroju Operas kori un pamanīju darbības nevainojamo “zīmējumu” katrā epizodē. Tas laiks, kad dziedātāji nekustīgi stāvēja vai haotiski improvizēja, jau ir tālā pagātnē. Krišjāni, kā jūs nokļuvāt uz Latvijas prestižākā teātra skatuves?
-– Ar diriģenta Andra Veismaņa palīdzību, jo viņš bija mans pedagogs Mūzikas akadēmijā. Teātra žanrs mani ir aizrāvis kopš bērnības. Dārziņskolas zēnu kora sastāvā ir gadījies piedalīties dažās izrādēs. Kad Andrim Veismanim ieminējos par vēlmi dziedāt Operas korī, viņš manu nodomu atbalstīja. Sastāvu veido tikai profesionāļi, galvenokārt Mūzikas akadēmijas vokālās nodaļas absolventi. Korī ir 63 dziedātāji. Mūsu vecākais kolēģis ir Operas korists kopš 1963. gada. Vecuma ierobežojumi skar tikai augsta balss tembra dziedātājus, bet basu partijas var izpildīt, kamēr vien pietiek spēka.
Kāds ir jūsu dienas grafiks? Operas koristiem un biroju darbiniekiem tas noteikti ir atšķirīgs.
– Gan solistiem, gan kora dziedātājiem mēģinājumi notiek trīs stundas no rīta un tikpat daudz vakarā. Protams, vēl ir izrādes, bet ne jau katru dienu. Jaunu iestudējumu sagatavošanas termiņi atšķiras, bet ilgst vismaz trīs mēnešus.
Pašlaik mēs iestudējam čehu komponista Antonina Dvoržāka operu “Nāra”. Pirmizrāde paredzēta marta beigās. Operas radošā grupa, kurā apvienojušies režisori, asistenti, scenogrāfi, kostīmu mākslinieki, vokālie pedagogi, strādā ļoti intensīvi. Bet ir dažādi režisori, dažādas pieejas un risinājumi.
Tieši par to es gribētu uzzināt vairāk. Operas pastāvīgie apmeklētāji var viegli atpazīt, piemēram, Andreja Žagara konceptuālos risinājumus. Solistiem un koristiem droši vien ir jābūt ļoti elastīgiem, lai uztvertu režisoru atšķirīgās prasības.
– Esam profesionāļi, un tas ir mūsu darbs. Katrs iestudējums paver jaunu skatījumu un veicina izaugsmi. Vienīgais, ar ko man grūti samierināties, ir sadzīves negāciju akcentēšana mūsdienu mākslā. Kā pretstatu gaišu domu un izjūtu pasaulei režisori nereti izmanto narkomānijas, alkoholisma un prostitūcijas vidi, kurā valda agresija un vardarbība. Tas ir banāli un jau kļūst apnicīgi. Ir dažas izrādes, kurās šāda pieeja šķiet motivēta, bet kāpēc to vajadzētu ieviest operā “Nāra” kā pretnostatījumu mītiskās būtnes un cilvēku pasaulei?
Katram režisoram ir citāds skatuves darbības modelis. Viens var korim norādīt darboties pēc pašu izjūtas, bet cits sīki izstrādā katru kustību pa taktīm. It kā koristu uzdevumu tas atvieglo, bet, ja visu izrādes laiku jāskaita taktis, tad kļūst par apgrūtinājumu. Jebkurā gadījumā tēla nianses paliek mūsu pašu ziņā. Dažos iestudējumos var ļauties lielākai brīvībai, citos jābūt atturīgākiem, ne mirkli neaizmirstot, ka operas koris ir atbalsts solistiem, ar kuriem jāveido saspēle.
Vai solistiem un kora dziedātājiem ir perfekti jāpārvalda svešvalodas, kurās tiek iestudētas izrādes? Kā jūs tās apgūstat?
– Sākumā kormeistari mums tulko operas libretu un māca izrunu. Vēlāk, kad koris pamatu jau ir apguvis, mēģinājumos ierodas valodas konsultanti, kas klausās un koriģē. Īpaši daudz viņiem ir jāstrādā situācijās, kad opera skan mazāk izplatītās vai reti dzirdētās valodās, kā, piemēram, čehu. Teātra repertuārā ir izrādes latviešu, angļu, itāliešu, vācu, franču, krievu valodā.
Krišjāni, vai jūs mēdzat vērtēt izrādes kā skatītājs, kurš vienkārši gūst prieku no redzētā un dzirdētā?
– Protams! Izrādēs mani īpaši sajūsmina ar aktiermeistarību apveltīti solisti. Mana favorīte ir Inese Linaburģīte – lietuviešu operdziedātāja ar fantastiskām aktrises dotībām. Ja man vajadzētu izveidot “skaisto” operu sarakstu, noteikti minētu “Aīdu”, “Tosku”, “Akīdu un Galateju”. Visiespaidīgākā izrāde, kopš strādāju Operas teātrī, manuprāt, ir bijusi “Toska”. Lieliski solisti, scenogrāfija, tērpi radīja krāšņu un ļoti emocionālu mākslas darbu. Hendeļa opera “Akīds un Galateja” arī ir viena no iemīļotākajām. Koris uz skatuves taču neatrodas visu izrādes laiku. Kā jūs pavadāt laiku aizkulisēs?
– Ja iestudējums jau ilgāku laiku ir repertuārā, var justies brīvāk un aiziet uz kafejnīcu. Taču biežāk savu uznācienu gaidām, vērojot izrādi no aizkulisēm. Garās pauzēs ir atļauts iziet ārā. Tad arī gadās kuriozi. Ja izrādē nav paredzēts uzkrītošs grims, par to koristi vienkārši aizmirst, dodoties pastaigā pa ielu. Tikai, ieraugot neviltotu izbrīnu pretimnācēju acīs, gājējs piepeši atceras, ka ūsas taču ir uzzīmētas, bet vaigi – nosārtināti. Līdzīgi starpgadījumi korī izraisa milzīgu jautrību.
Opera visos laikos ir tikusi uzskatīta par elitāru mākslu. Vai kontrasts, no mūzikas tempļa atgriežoties jūsu jaunajās mājās Vecumniekos, nav pārāk liels?
– Operteātris ir mana darbavieta, koris “Maldugunis” arī, tikai citādāka, bet Vecumnieku miteklī patiešām ir labi. Dzīves lielāko daļu esmu pavadījis Iļģuciemā. Dzirdot kaimiņu neartikulēto bļaustīšanos un lūkojoties uz mikrorajonu, kas ir “nekāds”, reizēm man ir šķitis, ka esmu katordznieks. Savā dzīvoklī Vecumniekos varu brīvi elpot, turklāt man ir brīnišķīgi kaimiņi. Lai nevienu netraucētu, esmu atmetis ieradumu vēlos vakaros spēlēt klavieres.
***
Krišjāņa Kārkliņa biogrāfijas pieturzīmes
Beidzis E. Dārziņa mūzikas vidusskolas kora klasi.
2001. gadā absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmijas diriģēšanas nodaļu.
Latvijas Nacionālās operas kora dalībnieks kopš 2003. gada.
1998. gadā ir kļuvis par Vecumnieku vīru kora diriģentu.
2001. gadā nodibinājis un joprojām vada Vecumnieku pagasta jaukto kori “Maldugunis”.
Sanktpēterburgas konservatorijas stažieris.
Šajā sezonā piedalās 18 operas izrādēs.
No Rīgas pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Vecumniekos.
