Korumpēti žurnālisti un mīlas trijstūris, kura divas virsotnes veido tēvs un dēls Irbēni. Par to stāsta Bauskas Tautas teātra jauniestudējums, kas veidots pēc rakstnieces Elīnas Zālītes lugas «Ērika» motīviem. Iestudējuma pirmizrāde Bauskas kultūras centrā notika 12. novembrī.
Nepabeigtā luga
Literatūras zinātājiem E. Zālītes vārds pazīstams ar viņas populārāko romānu «Agrā rūsa». Autores daiļrades pūrā arī vairāki dzejoļu krājumi, stāsti, lugas. Dzirdētākās no tām ir «Maldu Mildas sapņojums», «Mūžīgi vīrišķais», «Rudens roze». Par lugu «Ērika» informācijas ir maz. Pirms pāris gadiem to iestudējis Ārija Geikina amatierteātris «Piektais tramvajs» Rīgā. Anotācijā par to lasām, ka šī ir E. Zālītes nepabeigtā luga.
Bauskas Tautas teātra režisore Ināra Hegenbarte «Bauskas Dzīvei» atklāja, ka lugu atradusi E. Zālītes Kopotajos rakstos. Luga ir ļoti gara, izrādot to pilnībā, iestudējums aizņemtu stundas četras. Tādēļ režisore darbu pamatīgi īsinājusi, atstājot divas galvenās sižeta līnijas – ieskatu avīžniecībā un mīlas kaislības. Izņemts apjomīgs teksts, kurā lugas varoņi runā par latviešu valodu, nepieciešamību to kopt un aizsargāt. Izpaliek arī lugā izvērstās diskusijas par dzimumu līdzvērtību.
Varētu spēlēt mūsdienas
Režisorei teksta īsināšanu nevar pārmest, jo tik garu izrādi amatiermākslinieki «nepavilktu», skatītāji – arī ne. Tāpēc labi vien ir, ka darbs saīsināts, piešķirot notikumiem dinamismu, vienlaikus saglabājot intrigu. Varbūt režisorei vajadzēja rīkoties vēl drosmīgāk un lugas darbību pārcelt, piemēram, uz mūsdienām. Tad brīvas un demokrātiskas preses līnija iezīmētos vēl aktuālāk. Korumpēti žurnālisti un melu ziņu pārpildītie mediji – tas daudziem šķistu īpaši saistoši.
Varbūt izrādes scenogrāfiju arī tad varētu īstenot modernisma stilā. Tagad no koka latām veidotais mūsdienu biroja tēls disonē ar retrostila mēbelēm un izšūto galdautiņu. Askētiskas mēbeles, rakstāmmašīnas «Ērika» vietā moderns dators, kuram varētu dot palamu «Ērika». Tad vēl daži stilīgi krēsli, kāds pufīgs zvilnis. Vizuālais tēls uzreiz šķistu acīm baudāmāks, iespējams, arī aktieriem būtu vieglāk, jo izpaliktu domas par dzīvošanu pagājušā gadsimta mēbelēs un apģērbā.
Pelēkie vīri
Amatierteātri parasti neatļaujas izmantot tērpu mākslinieku pakalpojumus. Taču šajā iestudējumā jauši vai nejauši, bet kostīmu krāsu spēlēm ir būtiska loma. Pelēki neizteiksmīgos tērpos uz skatuves sevi piesaka žurnālistu komanda, tāpat redaktora dēlu Ilmāru skatām pelēki ģērbtu. Košie toņi nav pamanāmi arī šefa Irbēna drēbju kārtā. Šajā pelēkajā vīru pulkā jo koša parādās jaunā māksliniece Ērika. Tik gaisīga, tērpusies jūras ziluma toņu kleitiņā, viņa ir kā svaiga gaisa malks piesmakušajos, liekulības un korupcijas nomāktajos redakcijas kabinetos.
Līdz ar Ērikas ierašanos sarūk žurnālistikas tematika izrādē, virsroku pārņem attiecību izspēle. Diemžēl uz skatuves notiekošais kļūst mazāk saistošs, jo darbība kļūst paredzama. Divi vīrieši, viena sieviete – skaidrs, ka beigsies viss laimīgi. Ērika izvēlēsies vai nu Ilmāru, vai viņa tēvu. Tik vien tās problēmas.
Milzu uztraukums
Izvērtējot aktierspēli, jāteic, pirmizrādes satraukums bija milzīgs. To varbūt var attaisnot ar iestudējuma nepietiekamo sagatavotību, jo vairums aktieru ir ar labu skatuves pieredzi. Taču aiz satraukuma un dažu spēlētāju nevajadzīgās nervozitātes pamanāms, ka, aktieriem iespēlējoties, izrāde turpinās savu skatuvisko dzīvi daudz baudāmākā formā. Jau kuro reizi jāuzteic Tautas teātra aktrise Līga Druviņa. Viņa teju vienīgā savai varonei piešķīrusi īpašus raksturīgos vaibstus. Kad vīriešu vervelēšana, neieklausīšanās kļūst pagalam neciešama, Ērika paceļ balsi, sit dūri galdā vai sper kāju pie zemes, un tad visi veči viņu beidzot pamana un arī respektē.
Īsti savu varoni nav atradis Artis Červinskis. Ja Ilmāru viņš domājis kā tādu ļēpausi, pelēku nekā negribētāju un izdarīt nevarētāju, tad šajā virzienā vajadzētu droši izvērsties vēl vairāk. Ja Ilmārs iecerēts kā skaists un drošs mīlnieks, tad uz skatuves tas nav pamanāms. Tieši tāpēc grūti izprotama Ērikas rīcība, iemīloties «nekādā» Ilmārā, ja turpat līdzās ir viņa tēvs – krietni vecāks, tomēr ar statusu, arī ar naudu. To, ka Ērika ir ideāliste, kura cīnās par taisnību, godīgumu un labo ziņu vēstīšanu avīzēs, viņas tēlā īsti «nolasīt» nevar.
Laba partija
Ja Raita Pavinkšņa Irbēns nomaina uzvalkam nepieskaņoto kaklasaiti pret moderno tauriņu, iztaisno muguru un savu sakāmo teic stingri un pārliecinoši, viņš Ērikai ir labu labā partija. Aktierim vienīgi vajadzētu vēl vairāk nomierināties – loma ir laba, tēlam var atrast savus īpašos izteiksmes līdzekļus. Izmisīga roku vēcināšana augšā un lejā noteikti nav vienīgais emociju izpausmes veids.
Žurnālistu lomās izrādes sākumā sevi interesanti iezīmē Edvīns Hegenbarts, arī Aigars Neimanis. Daudz saistošāk būtu, ja viņi savus raksturus saglabātu un izkoptu visas izrādes garumā. Arī pirmo reizi uz skatuves uzkāpušajam Artūram Zundam redakcijas zēna lomā vajadzētu palīdzēt izvērst naivā mīlētāja, jaunā dzejnieka tēlu. Savu veltījuma dzejoli Ērikai varētu nolasīt viņš pats – tas salkanajai rīmei piešķirtu daudz jautrāku noti.
Jāpiekrīt I. Hegenbartes pēc pirmizrādes atzītajam, ka līdz galam nav izdevies rast pareizo formu iestudējuma izskaņai. Ir saglabāta intriga, kas pēdējās minūtēs notikumus sagriež ar kājām gaisā. Tas ir interesanti. Taču pasniegšanas veids ir samocīts, aktieru burzmā uz skatuves pazūd būtība, līdz ar to pārsteigums nav tik uzspridzinošs, kā gribētos. Bet tas vēl ir veicams labojums līdz novembra pēdējās nedēļas nogalei, kad baušķenieki savu sezonas jauniestudējumu nodos novada teātra skates žūrijas vērtējumam.
