Pēc lasītāju ierosinājuma «Laimes atslēdziņā» sākam jaunu tēmu «Viena pati ar bērnu». Tajā aplūkosim šķirto ģimeņu problēmas, mēģinot tikt skaidrībā, kā sadalāma vecāku atbildība par bērnu audzināšanu.
Pēc lasītāju ierosinājuma «Laimes atslēdziņā» sākam jaunu tēmu «Viena pati ar bērnu». Tajā aplūkosim šķirto ģimeņu problēmas, mēģinot tikt skaidrībā, kā sadalāma vecāku atbildība par bērnu audzināšanu.
Mīļās lasītājas! Ja jums ir ko sacīt šajā jautājumā, rakstiet «Laimes atslēdziņai»! Turklāt redakcija garantēs pilnīgu konfidencialitāti, ja to vēlēsities.
Šoreiz savas pārdomas laikrakstam uzticējusi Dina, kura dzīvo rajona nomales pagastā.
Mans šķirtais vīrs ir sabiedrībā cienījams un labi situēts cilvēks. Viņš ieņem atbildīgu amatu. Nekad nevarētu viņu vainot vīriešu tipiskajos grēkos – alkohola pārmērīgā lietošanā un partneru maiņā. Pirms desmit gadiem viņš nodibināja citu ģimeni un dzīvo kaimiņu pagastā.
Mums ir divi bērni. Vecākais jau pieaudzis un patstāvīgs. Jaunākajam bērnam ir 14 gadu. Jūtos bezgala sāpināta, jo mans bijušais vīrs jau vairākus gadus par meitu neliekas ne zinis – it kā viņas vispār nebūtu. Meita nav saņēmusi nevienu apsveikumu dzimšanas dienā un Ziemassvētkos. Nav atskanējis neviens tālruņa zvans. Kad bērns piepeši saslima, satraukta zvanīju bijušajam dzīvesbiedram. Tas šķita loģiski, jo kam gan citam savus pārdzīvojumus varēju uzticēt? Viņš rāmi noklausījās un atbildēja: «Tiec pati galā! Esmu ļoti aizņemts.»
Lai gan tas notika pirms vairākiem mēnešiem, atceroties dialogu, man joprojām sažņaudzas sirds. Apzinos, ka mūsu attiecības jau sen neglābjami izpostītas, bet es taču nelūdzu atbalstu sev! Šādai rīcībai mani mudināja izmisīgas raizes par bērnu. Acīmredzot nebiju gatava inteliģentā vīrieša saltajai un vienaldzīgajai reakcijai.
Ar ikdienas rūpēm allaž esmu centusies tikt galā pati. Nenoliedzami, mēs izjūtam materiālas grūtības, lai gan strādāju algotu darbu. Bet ne jau nauda ir noteicošā. Man ļoti nepieciešama sapratne un apziņa, ka daļu atbildības par bērnu audzināšanu uzņemas arī bijušais vīrs.
Neloloju ilūzijas, ka viņš varētu pie mums regulāri ciemoties un tuvāk iepazīt savu bērnu. Taču piezvanīt uz skolu un painteresēties par meitas ikdienu gan varētu. Tas neprasa papildizdevumus. Gluži tāpat kā uzmanības apliecinājumi svētkos.
Jūtos ļoti nomākta, jo nespēju izprast bijušā vīra rīcības motīvus. Sabiedrībā viņš tiek uzskatīts par cilvēku ar augstu atbildības pakāpi. Par to gan neliecina attieksme pret bērniem…
Man šķiet svarīgi uzzināt arī citu lasītāju domas par šķirto vecāku attiecībām. Iespējams, ka daudzas sievietes šīs lietas pratušas nokārtot veiksmīgāk. Es nezinu, kā man rīkoties, lai tēvs un meita nodibinātu sirsnīgas attiecības.
DINA
