Īslīces pagasta «Airītēs», kuras kādu laiku bija atstātas likteņa varā, tagad saimnieko uzņēmīgā Zoja Jurevica.
Īslīces pagasta «Airītēs», kuras kādu laiku bija atstātas likteņa varā, tagad saimnieko uzņēmīgā Zoja Jurevica.
Viņai ir interesants, pat neparasts govju ganāmpulks. Par darbu, ģimeni un tradīcijām ritēja saruna.
Kā tu izšķīries pirkt «Airītes»? Tas taču ir riskants solis pašlaik, kad tik daudzi apgalvo, ka laukiem nav nākotnes.
– Govis ir mana sirdslieta, nevienu citu dzīvnieku es tā neizprotu. Varētu pat teikt, es viņas intuitīvi uztveru, jūtu katru kustību, vēlēšanos. Ar mani kopā droši var doties piena devēju pirkt – es zinu, kas tur iznāks. Izdevies sagādāt interesantu ganāmpulku ne vien makam, bet arī sirdij. To varētu saukt pat par eksperimentu. Nesaku, ka nemīlu brūnās, bet man ir dažādi starpšķirņu krustojumi – Airšīras, Holšteinas, zviedru sarkanraibās, melnraibās holšteinfrīzietes un, protams, arī mūsu brūnaļas.
Mans sapnis ir dabūt Latvijas zilo, īstu, nevis sirmi pelēku gotiņu.
Cik gadu pagājis, veidojot šādu kolekciju?
– Ganāmpulks ir vākts diezgan ilgi. Var parēķināt – pirmajai, mammas dotajai, gotiņai rit desmitā laktācija. Uz «Airītēm» sāku skatīties, kad vīramātes kūtī palika par šauru. Pašlaik man ir 23 slaucamas govis un 17 teles papildinājumam. Ar govju brāķēšanu neaizraujos, bet cenšos katras problēmu atrisināt. Ļoti laba sadarbība man izveidojusies ar veterinārārstu un mākslīgās apsēklošanas tehniķi Ziedoni Grauzi, kura padoms man lieti noder.
Kā esi iejutusies jaunajā vietā – «Airītēs»?
– Fermas rekonstrukcija vēl nav pabeigta, laika un līdzekļu tas prasīs daudz. Tomēr dzīvniekiem ir ērti. Labāk var nodrošināt piena kvalitāti, jo, strauji atdzesējot, tas ir uzglabājams divas dienas. Esmu noslēgusi līgumu ar «Rīgas piensaimnieku», kas katru otro dienu aizved 600 – 700 litru piena un katru dekādi norēķinās bez atgādinājuma. Šī norēķinu kārtība ir ļoti svarīga, jo droši varu plānot pirkumus.
Kā ganāmpulku nodrošināt ar barību?
– Cenšamies to sagādāt paši – ir visa nepieciešamā tehnika. Pagājušogad pirmo reizi gatavojām skābbarību no mistra, tam pievienojot konservantu. Iznāca labi. Siena pļaujai katru gadu meklējam papildu platības, jo 48 hektāri zemes ir par maz. Piebarošanai sējam daudz mistra, katru gadu atjaunoju kādu ganību platību. Lai gan pagājušais gads man bija smags visu pārkārtojumu dēļ, – 4800 kilogramu vidējo izslaukumu tomēr sasniedzu. Protams, nozīme ir manai pamatprofesijai un bijušajā paju sabiedrībā «Līdums» pavadītajiem mācekļa gadiem. Tas dod drošības izjūtu. Intereses pēc apmeklēju visus ar piena lopkopību saistītos kursus. Vēl papildus ieguvu pārrauga sertifikātu. Esmu izpētījusi arī slaukšanas iekārtas, lai varētu plānot tās iegādi. Mans mērķis ir sasniegt 7000 kilogramu vidējo izslaukumu, tad var runāt par nozares ienesīgumu.
Tu tik aizrautīgi runā par savu biznesu, kā to uztver ģimenē?
– Aizņemti esam visi, jo ikdienas darbus fermā veicam saviem spēkiem. Mana darba diena sākas piecos no rīta. Bērni no mazotnes ir radināti pie patstāvības, tāpēc skolai sapošas paši. Vecākais dēls Aleksandrs piedzima, kad studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes 4. kursā. Kādas var būt mazuļa ērtības studentu kopmītnē, kad tik daudz jāpaspēj. Tagad viņš mācās 7. klasē, ir nopietns, aizraujas ar datortehniku, un es ceru, ka viņš iegūs labu izglītību. Egija ir mazā saimniecīte. Viņas talantus man vēl nav izdevies atklāt, kaut arī rūpīgi tiek paveikts ikviens darbiņš. Ainis – pats jaunākais –, es smejos, būs mana darba turpinātājs, jo raksturā pārāk līdzīgs man. Pēcpusdienā mēs satiekamies un, kopā darbiņus veicot, izrunājam visu, kas sakrājies uz sirds.
Cik daudz mammas darbu zina mazie Jurevici?
– Bērni labprāt nāk palīgā, tāpat kā es to darīju savā bērnībā. Viņu dēļ man fermā ieviestas divas jaukas tradīcijas, ko svēti ievērojam: rumulēšanās, kad nav nevienas sausas vietiņas, un Zāļu vakars, kad pusnaktī pušķojam ar vainadziņiem savas mīlules. Paši sacepam pīrāgus, paši darinām ziedu vainagus.
