50 gadu jubileju svin Irēna Grigorjeva Bauskā.
«Liekas, ka dzīve nule kā sākusies. Es apzinos, kas esmu un ko vēlos. Par manu vecumu liecina tikai atspulgs spogulī, nevis manas izjūtas,» tā sevi pusgadsimta jubilejā raksturo Irēna Grigorjeva.
No «roku rokā» līdz kautiņam
«Dzīve iet uz augšu. Ar katru dienu jūtos arvien labāk. Es apzinos, uz ko esmu spējīga, un tiecos pēc iecerētā,» sarunas ievadā pārliecinoši nosaka jubilāre.
Viņas dzimtā puse ir Rundāles novada Viesturu pagasts. Irēna uzauga kopā ar gadu vecāku brāli Eduardu. Pirmos pāris dzīves gadus abi bijuši nešķirami, staigājuši roku rokā un kopā spēlējušies. «Tad mums katram sāka parādīties savas intereses un draugu loks. Viņš sāka iet ar puišiem, es – ar meitenēm. Tas viss ir normāli, tomēr tajā laikā vairāk sākām plūkties. Kad strīdējāmies un kāvāmies, brālis mēdza sabojāt manas fotogrāfijas, tās sakrāsojot ar pildspalvu vai saskrāpējot. Tagad, kad esam pieauguši, paldies Dievam, mūsu attiecības ir ļoti labas, viss ir kārtībā. Bērnības nedienas atceramies ar smaidu. Tikai žēl par fotogrāfijām.»
Irēna mācījusies gan Pilsrundāles vidusskolā, gan Bauskas 2. vidusskolā.
«Zālīti» neuzdrošinās pamēģināt
Uzreiz pēc vidusskolas beigšanas Irēnai piedzima meita Tatjana. Viņa sāka strādāt par bērnudārza audzinātāju Bērstelē, kur tolaik arī dzīvoja. Vēlāk Irēna kopā ar vecākiem darbojās piemājas saimniecībā. Viņi turēja lopus, audzēja dārzeņus, arī cukurbietes. Aptuveni 30 gadu vecumā Irēna apprecējās un pasaulē laida vēl divas meitiņas – Samantu un Anastasiju.
«Esmu priecīga par meitām, viņas spēlē mūzikas instrumentus, dzied, aizraujas ar šahu un dambreti. Starp citu, arī es skolas gados labi spēlēju šahu. Dziedāt gan man nepadevās,» nosaka baušķeniece.
Irēna jau astoņus gadus sezonāli brauc strādāt uz Nīderlandi, kur lasa avenes un zemenes. Darbs nav viegls, bet viņai patīk. «Tur ir plaši un skaisti augļu dārzi un ziedu lauki. Vide man dod pietiekami daudz spēka un enerģijas, lai es spētu tur strādāt,» stāsta jubilāre. Viņa Nīderlandē ne tikai strādā, bet arī atpūšas un dodas ekskursijās. Bijusi arī Amsterdamā, kur iecienīta «zālītes» pīpēšana. Jautājot, vai Irēna arī ir mēģinājusi «zaļo», viņa kategoriski to noliedz. «Izkāpjot no vilciena, visa pilsēta smaržo pēc «zālītes». Tur cilvēki to pīpē nepārtraukti. Es baidos mēģināt. Nekad neko tādu neesmu darījusi un nez vai darīšu,» strikti nosaka jubilāre.
Priecājas par bargo ziemu
Ziemu Irēna pavada Latvijā un strādā Bērsteles veikalā. Jubilārei ļoti patīk tamborēt. Viņa darinājusi cimdiņus, cepures, čības, jakas, galdautus, paklājus un pat rotaļlietas. «Mazbērniņam nopirku lelli par 25 eiro. Sapratu, ka tādai mantai tā ir nesamērīga cena, un nolēmu pamēģināt pagatavot tādu pašu pati. Man izdevās! Kopš tā laika esmu uztaisījusi daudz leļļu, tās aizceļojušas pat uz Lietuvu, Baltkrieviju, Nīderlandi un Angliju. Ar rokdarbiem aizraujos kādu pusotru gadu,» stāsta baušķeniece.
Irēna priecājas par ziemu: «Ir jauki, ka ir ziema un vasara un valda kārtīgs spelgonis tad, kad tam jābūt. Esmu priecīga, ka Latvijā ziema šogad ir balta. Vienu dienu devos garā pastaigā un bildēju laukus un skaistos, sastingušos kokus.»
Irēna sapņo, ka izdosies atjaunot dzimtās mājas: «Man patīk dzīvot laukos, jo apkārt ir klajumi un meži. Dzīve iet uz augšu, un es ceru, ka iecerētais izdosies. Jau tagad esmu piepildījusi bērnības sapni – man ir lauku māja, kur ir lielas, skaistas klavieres. Ticu, ka piepildīsies arī citas vēlmes.»
