Bernārs Sordē – franču domātājs, kibernētiķis, savulaik veiksmīgs menedžeris – vienu dienu septembrī pavadīja Bauskā. Viņš un B. Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» tulkotāja Kristīne Našeniece septembra nogalē bija Bauskas Grāmatu svētku viesi. B. Sordē un K. Našeniece sarunai ar «Bauskas Dzīves» žurnālisti veltīja savu laiku un interesi, par to viņiem sirsnīga pateicība.
Grāmata «Iespējamā Eiropa», par ko šogad daudz dzirdēts, ir neliela, neuzkrītoša un diez vai Latvijas poligrāfijas īpašo izdevumu kolekcijā pamanāma.
Tajā vakarā, kad gatavojos intervijai ar B. Sordē, biju skeptiska. Taču mazliet vēlāk, «ienirstot» tekstā bez aizspriedumiem un klišejām, beidzot sapratu – tā ir grāmata, ko gribu lasīt vēl un vēl, jo autora sacītais rezonē ar manu būtību, ideāliem un vīzijām. Sabiedrībā, kas ir zaudējusi kopīgus ideālus, Bernāra Sordē grāmata, manuprāt, var kļūt par alternatīvas pasaules uztveres ceļvedi. Līdzvērtīgi kā 2009. gada dokumentālā filma «Home», ko veidoja B. Sordē tautieši – fotogrāfs J. Artiss-Bertrāns un režisors L. Besons. Tagad «Iespējamā Eiropa» man atrodas pa rokas tvērienam – kā dažas citas grāmatas, bez kurām nevaru iztikt.
Priekšvārdā ir teikts, ka grāmatu gribat veltīt Latvijas lasītājiem.
– Vispirms gribu komentēt jūsu sacīto – mana vēlme nav veidot labāku pasauli Latvijā vai Eiropā, jo mēs visi nenovēršami uz to virzāmies. Mēs atrodamies patiesi globālu pārmaiņu epicentrā, bet nezin kāpēc joprojām soļojam mūžīgā liberālisma virzienā. Šī pasaule izsīkst, tāpēc teorētiski piedāvāju jaunu posmu, ko dēvēju par vitālās enerģijas laikmetu. Vairākus gadus esmu strādājis Latvijā un ievērojis, ka sistēma nav vērsta uz to, lai cilvēki atrastu darbu, justos labi un piepildītu personības citas izpausmes. Bet tas nav tikai Latvijā.
Patērētāji un radītāji – vai šī ir lielā dilemma?
– Nepavisam. Dažreiz radītāji var izpausties netiešos, pat neiedomājamos aspektos. Es ilgi vadīju lielu Francijas farmācijas kompāniju. Pētnieku vidū bija cilvēks, kurš dievināja savus kaķus un nemitīgi tos novēroja, analizēja uzvedību, bet, pateicoties šīm ar zinātni absolūti nesaistītām lietām, mūsu kompānijai izdevās radīt unikālas zāles. Vienas no savā jomā labākajām visā pasaulē. Es domāju, ka nevajag tik ļoti nošķirt radītāju un patērētāju lomu.
Jūsu grāmatā ir pamatota, skeptiska nostādne pret neizbēgamu, sabiedrības diktētu, pat obligātu iesaistīšanos virtuālajā vidē.
– Pateicos, ka esat pareizi sapratusi manis pausto nostādni, bet pesimismam nav pamata. Virtuālā vide nekad nepārmāks reālo, par to man nav šaubu. Jūsu pesimisms ir sava veida optimisma forma. Mēs visi atrodamies simboliskas aizas malā. Tam nav tiešas saiknes ar virtuālo pasauli. No iekrišanas bezdibenī neglābs perfekti bruģētie trotuāri un ielas Latvijas pilsētās, bet tikai pārmaiņas cilvēku apziņā visā pasaulē.
Vai, strādājot Latvijā, tieši mūsu vidē, esat ievērojis krasu nevienlīdzību starp Eiropas Savienības vecajām un jaunajām dalībvalstīm?
– Nē, mani iespaidi nav balstīti uz Latvijas situāciju, citviet notiek līdzīgi. Tā ir vispārēja tendence Eiropā: aizvien lielāku bagātību uzkrāšana un arvien lielāka cilvēku skaita atstumšana.
Bet esmu daudz domājis par Latviju, Lietuvu, Igauniju un sapratis, ka šis minireģions varētu kļūt par universitāšu centru Austrumeiropā, līdzīgi kā Lielbritānijā ir Kembridža.
Jūsu ideja, Sordē kungs, man šķiet utopiska. Piedodiet, varbūt esmu kaut ko pārpratusi!
– Neesat vis! Iesaku aizbraukt uz Kembridžu un palūkoties, kā funkcionē visa sistēma. Koledžas, kas veido šīs universitātes tīklu, darbojas, lai ikvienam studentam jebkurā diennakts laikā sniegtu atbalstu. Kembridžas pilsētas mērs vienlaikus ir universitātes rektors. Varbūt jums tas šķiet neiespējami, bet Latvijas, Igaunijas un Lietuvas reģionu kopumā redzu kā nākotnes intelektuālo inovāciju centru.
Vēl viens piemērs – ietekmīgām universitātēm pieder daudz patentu. Inovācijām ir jāpaliek pašu valstī, nevis, kā esmu novērojis Latvijā, jāaizplūst citur. Runa ir, piemēram, par vēža ārstēšanas medikamentiem, ko Latvijas zinātnieki radīja, bet patents pieder citai valstij. Izraēla ir mazas valsts ideāls paraugs, kurā inovācijas veido valsts izdzīvošanas pamatu.
Kā jums šķiet – vai daudzi Eiropas Savienības mazbudžeta projekti dalībvalstīs attaisnojas? Piemēram, mācīt zupas vārīšanu vai tamborēšanu?
– Tā ir ilustrācija sabiedrībai, kurā dzīvojam. Globāli Eiropa ir iecerēta kā liels tirgus, nevis kā izglītības un kultūras citadele. Manas idejas grāmatā «Iespējamā Eiropa» ir vērstas uz gluži pretēju attīstības iespējamo modeli, un es ticu tam.
