Baušķeniekam JURIM REIZNIEKAM pagājusī nedēļa bija zīmīga.
Baušķeniekam JURIM REIZNIEKAM pagājusī nedēļa bija zīmīga. Tā noslēdzās 16. martā – vēsturiskajā leģionāru piemiņas dienā. J. Reiznieku leģionā mobilizēja 1943. gadā, neļaujot turpināt izglītoties Ventspils komercskolā. Tolaik viņš bija 18 gadu vecs otrā kursa audzēknis.
– Tagad esmu pensionārs, uz darbu man nav jāiet. Taču katru rītu ceļos pulksten sešos. Dažreiz dienā paguļu. Pēc dabas esmu cīrulis, pierasts tik agri mosties. Tā visu dzīvi daru.
Katru dienu pāris stundu mācos angļu valodu. Kad man jautā, kāpēc to daru, jokojot atbildu – kad aiziešu pie Pētera, runāšu ar viņu angliski. Lasu grāmatas, kur dažkārt noder svešvaloda. Piemēram, par angliski runājošo zemēm. Tādu ir daudz – bijušās Anglijas kolonijas. Valoda tur ir palikusi, kaut arī visur nerunā vienādi, ir dažādi akcenti un dialekti.
Manā dienas kārtībā ir arī pastaigas. Dažkārt to nav sliktu laika apstākļu dēļ. Pavasara tuvošanās un saule stipri uzlabo garastāvokli. Ziemas tumšie mēneši – decembris, janvāris un februāris – man ir grūtākais laiks.
Katru dienu vairākas stundas veltu laikrakstu lasīšanai. Abonēju “Latvijas Avīzi”, bet “Bauskas Dzīvi” iemainu pret lielo avīzi no kaimiņiem.
Pagājušajā nedēļā vairāk bija jādomā par senākiem laikiem. Vakar aizgāju uz leģionāru piemiņas brīdi evaņģēliski luteriskās baznīcas dārzā Bauskā. Vajadzēja aizbraukt arī uz Rīgu. To nevarēju paspēt. Gājienu un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa skatījos televīzijas ziņās.
Manas sajūtas par 16. martu veido atmiņas. Patiesībā visa tā leģionāru lieta ir ļoti traģiska. Toreiz mēs nedomājām, ka tāda būs dzīve. Mēs, leģionāri, cerējām, ka atkārtosies 1919. gada situācija, proti, angļi un amerikāņi palīdzēs un Latvija atkal būs brīva. Gribējām ielēkt atpakaļ Ulmaņlaikos. Tās bija ilūzijas.
