Vienmēr esmu cerējusi, ka Bauska varētu izveidoties par skaistu Zemgales pilsētu. Tādu, kas būtu nevis tūristu pievilināšanai derīga, bet arī pašiem iedzīvotājiem mīļa un patīkama. Dažu pēdējo gadu laikā šādas ticības manī kļūst arvien mazāk.
Vienmēr esmu cerējusi, ka Bauska varētu izveidoties par skaistu Zemgales pilsētu. Tādu, kas būtu nevis tūristu pievilināšanai derīga, bet arī pašiem iedzīvotājiem mīļa un patīkama. Dažu pēdējo gadu laikā šādas ticības manī kļūst arvien mazāk.
Negribu iesaistīties diskusijā par to, vai mums ir vajadzīgs vēl viens lielveikals un trīs degvielas uzpildes stacijas divu minūšu gājiena attālumā cita no citas. Sāku piekrist tiem, kuri teic, ka tādas lietas Bauskā tiek izlemtas bez padoma vaicāšanas un pārāk ilgas spriešanas. Protams, skumji, ka rīcības cilvēki kaut kā nespēj redzēt pilsētas koptēlu vismaz dažus turpmākos gadus. Viena pelēka lielkaste dižceļa malā mums jau ir, rudenī būs vēl viena. Atstāju sev tiesības brīnīties, ka tā notiek.
Lai gan patiesībā par veikaliem nebūtu ko satraukties. Tie vai nu pastāvēs, vai izkonkurēs cits citu, kā jau mežonīgajā kapitālismā tas notiek. Tirgus ekonomikas apstākļos, par laimi, vairs nevaram nonākt situācijā, ka neviens līdz Bauskai neatvedīs maizi, sāli un sērkociņus. Vedīs un kā vēl piedāvās, rokā spiedīs, lai tikai varētu pārdot.
Tiešām nav slikti, ka ir lielāka izvēle, kur un ko pirkt. Bet iedzīvotājiem nav iespējams izvēlēties, ko elpot. Šī izvēle, tāpat kā cerības par Bauskas savdabīgo seju, sarūk ar katru nocirsto koku. To kuplās lapotnes ir apdzīvotās vietas zaļās plaušas, bet tas, ko dabūjam koku vietā, tikai aprij un maitā dzīvām būtnēm vajadzīgo skābekli.
Jādomā, ka tie, kuri pēdējos gados būvējuši Bauskā, prot celt tikai kailā vietā. Būvlaukumā Zaļā ielā 3 atkārtojas tas pats, kas kādreiz pirms “Rimi” celtniecības. Zāģē un cērt. Zinu, ka bijušā piemājas dārza augļu koki bija veci, noteikti mazražīgi un tāpēc no pilsētbūvniecības viedokļa pilnīgi nevērtīgi. Turklāt, ko tur runāt par kokiem, ja dzelžotai tehnikai vajag apgrieziena vietu, veikalam piebrauktuvi, automašīnām stāvvietas. Tomēr žēl, jo koki aug ļoti lēni.
Celtniecības vietā pašlaik zied un tvanīgi smaržo ielas malā augošas liepas. Pašlaik arī tās ir aiz būvlaukuma žoga, un baidos no brīža, kad, uz darbu ejot, te pamanīšu tukšumu.
Jūlija sākumā piedalījos Ogres mūzikas svētkos. Bija vairākas stundas pastaigai pa pilsētu, kurā reiz bija manas mājas. Pārceļoties uz Bausku, sacīju, ka laikam nekad vairs nedzīvošu tik skaistā vietā, kur pie daudzdzīvokļu nama aug priedes. Kopš tā laika pagājuši 15 gadi. Biju laimīga, redzot, ka Ogres centrs un arī ielas gar upes krastu ir tikpat zaļojošas. Arī tur ir veikali, jaunas daudzstāvu mājas un lepni privātnami, skolas, kafejnīcas, bet virs tām – zaļas lapotnes.
Bauska sāk biedēt ar kailumu, kas ir ļoti nesaudzīgs tādai padzīvojušai Zemgales princesei.
