Mēģināju saskaitīt, cik reižu dienā dzirdu vārdu «drošība». Sanāca padaudz, un skaits beigās sajuka. Viena no drošības definīcijām: tas ir stāvoklis, situācija, kad nedraud briesmas. Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija to formulē kā stāvokli vai apstākļus, kuros nav apdraudējuma un/vai ir vajadzīgā aizsardzība pret iespējamo apdraudējumu. Vikipēdija savukārt uzrāda 15 apakškategorijas, kas atspoguļo dažādos drošības veidus sabiedrībā.
Kā ikvienai definīcijai, arī minētajām ir trūkumi. Patiesībā runa nemitīgi ir par iespējamo apdraudējumu un mākslīgi uzturētām bailēm par to, cik viss ir nedroši un cik ļoti kāds par to vēlas rūpēties. Ja tā, tad daudz svarīgāks ir jautājums, kas būs manas drošības garantētājs? Vai par to man ir pilnīga informācija, vai arī tā ir slepena? Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka tā rīcībā būs specifiska, unikāla informācija par attiecīgo objektu vai subjektu, kādas nebūs nevienam citam. Vai, piemēram, biodrošība cūkkopības nozarē ir garants, ka slimība neuzbruks? Vai datu aizsardzības regula mūs pasargā no personas datu nelikumīgas izmantošanas?
Tomēr vārda «drošība» īstā «odere» ir apdraudējums. Ja ik dienu uzbāzīgi tiek atgādināts, cik apdraudēti esam un cik ļoti kāds par mums gatavs rūpēties, šāds apgalvojums kļūst paradoksāls un pārvēršas savā pretmetā. Tas kļūst par veidu, kā nemitīgi kontrolēt sabiedrību un ikvienu no mums. Rodas izjūta, ka apzināti tiek veidots indivīds, kurš nespēj nedz novērtēt riskus, nedz pieņemt adekvātus lēmumus, lai par sevi parūpētos. Bet pats bīstamākais – cilvēkos zūd paškontrole un atbildība par savu rīcību un tās sekām.
