Grūti mūsdienās klājas «lielajiem» cilvēkiem: amatpersonām, ierēdņiem.
Grūti mūsdienās klājas
«lielajiem» cilvēkiem: amatpersonām, ierēdņiem. «Mazais» lauku vīriņš «sataisa ziepes», vakarā sieviņai izlūdzas piedošanu, abi noraud par grūtiem laikiem, nolādēto likteni un tīru sirdi dzīvo tālāk līdz nākamajiem grēkiem.
Cik bieži nācies dzirdēt amatpersonu kļūdu atzīšanu? Cik ir to tiesas procesu, pēc kuriem nesekotu apelāciju iesniegšana, jaunas tiesāšanās, un tā bez gala. Lai arī skaidri redzams – vainīgs taču. Vai atceraties gadījumu, kad publiski kāds ierēdnis būtu atzinies un lūdzis piedot? Vai Lielais Vilis, aizejot no politiskās skatuves, atvainojās par nepadarītiem darbiem un sastrādātām aplamībām? Vai deputāts Apinis pēc kārtējā pārgalvīgā «skrējiena» pa valsts autoceļiem publiski pateica: «Vainīgs, centīšos braukt prātīgāk!» Vai Bauskas Domes deputāts, pusgadu sēdes neapmeklējis, atskaitoties saviem vēlētājiem, spēs pateikt: «Piedodiet, nesanāca, slikti strādāju! Ievēliet mani vēlreiz, tad noteikti labošos!»
Grūti, ļoti grūti laikam
ir šādus vārdus pateikt. Krievijas Valsts prezidents Boriss Jeļcins, atstājot amatu, publiski lūdza piedošanu tautai. Par nespēju novērst karu, uzlabot valsts ekonomiku, mazināt cilvēku ciešanas. Nesen gadījās redzēt kādu Krievijas TV raidījumu, un tajā joprojām šo atvainošanos ļaudis skaidroja kā bijušā prezidenta svarīgāko veikumu, paraugu saviem pēcnākamiem. Cik bieži daudzie padzītie un aizgājušie mūsu amatvīri un sievas ir spējuši skaļi pateikt: «Vainīgs, kļūdījos!»
Nāk prātā nesens fakts,
kas, manuprāt, paaugstināja šīs valsts institūcijas cieņu sabiedrības acīs. Bauskas rajona Policijas pārvaldes Ceļu policijas priekšnieka Pētera Rauduves pastāsts par policistu, kurš, braucot dzērumā, izraisīja avāriju. Kad P. Rauduvem vaicāju pavēstīt visu, kā bijis, viņš nedaudz saminstinājās, tomēr izlēma un par notikušo izklāstīja. Kaut gan varēja atsaukties uz kādām sev vien zināmām instrukcijām, priekšnieku rīkojumiem neko neteikt un neskaidrot. Gan jau vairāki, šo faktu izlasot, priecājās, kādi tie policisti ir, tā viņiem vajag. Bet daudzi nodomāja: re, cik vīrišķīgi atzinās, nosodīja vainīgo.
Uz šādām pārdomām mani rosināja tikko Liepājas teātrī skatītā izrāde «Kaupēn, mans mīļais!». Gadsimta pirmajā pusē tepat, Zemgalē, Kaupēns laupīja un slepkavoja. Bet pēc sodīšanas viņam veltīja saldsērīgu dziesmu, apvija leģendām. Taču ne jau par ļauniem nodarījumiem. Pratināšanā Kaupēns atzina savu vainu un lūdza visiem piedošanu. Ļaudis jau nepiedeva laupītājam un slepkavam, bet gan cilvēkam, kurš to lūdza.
Nereti mūsu avīzē nākas
lasīt par Bauskas amatpersonu kļūdām un sliktajiem darbiem. Tad viņi zvana uz redakciju, apsūdz žurnālistus labā tēla graušanā un negatīvas informācijas popularizēšanā. Bet cik bieži esam no viņiem dzirdējuši: «Piedodiet, esmu vainīgs!»?
