Aivars Students, individuālais komersants, «Koks A. S.» īpašnieks no Gailīšu pagasta tikko piedalījies trijos koktēlnieku simpozijos Austrijā un Lietuvā.
Aivars Students, individuālais komersants, “Koks A. S.” īpašnieks no Gailīšu pagasta tikko piedalījies trijos koktēlnieku simpozijos Austrijā un Lietuvā.
Viņš cenšas izbrīvēt vienu, divus, retāk trīs mēnešus gadā, lai dotos izglītojošos braucienos.
Pastāstiet, lūdzu, par neseno ceļojumu uz Austriju!
– Uzturot attiecības ar Lietuvas koktēlniekiem, uzzinu par rīkotiem simpozijiem. To organizatori parasti samaksā nakšņošanas, ēšanas un kultūras pasākumu izdevumus. Šogad maijā biju Lietuvā, pērn – Japānā. Ceļanauda gandrīz vienmēr jāmeklē pašam. Pirmajā simpozijā Austrijā, kam bija reliģiska tēma, vajadzēja griezt kokā svēto tēlus. Simpozija laikā notika konkurss, kurš ātrāk ar motorzāģi izgriezīs skulptūru. Es četrdesmit minūtēs izgriezu sunīti, sētiņu, kaulu. Balvā ieguvu motorzāģi.
Skatītāji, vērojot, kā mēs darbojamies, sacīja, ka strādājam nevis ar zāģi, bet ar zīmuli. Šāda meistarība nāk ar gadiem. Otrajam Austrijas simpozijam bija filosofisks un ikdienišķs motīvs. Mēs gatavojām solus. Mans darinājums bija 3,20 metru garš beņķis, līkumains kā upe. Tā vienā malā 2,70 metru augsts cilvēks bez sejas, kurš met maskas. Tās tek prom pa upi. Upes otrā pusē stāv 1,70 metru garš bērns, kurš ar visu ķermeņa būtī bu jautā, vai viņam tas tiešām būs jādara, jo bērni ir patiesi. Lielie liek maskas, lai aizsargātos, uzbruktu. Es nezinu, kāpēc.
Vai jūs arī lietojat maskas?
– Man nav tādas vajadzības. Esmu tāds, kāds esmu. Man ir iesauka Ezītis. Pēc rakstura esmu adatains, bet mierīgs. Runāju tieši, precīzi. Es jūtu un redzu cilvēkus vairāk nekā citi. Tam nepieciešama asa redze. Patīk cilvēki, viņu rakstura īpatnības, ļaudis, kas nāk ar visu sirdi pretī. Lišķi ir visapkārt. Es neesmu cīnītājs, ja nejūtu pretimnākšanu, eju citu ceļu. Piedāvāju Bauskā rīkot simpoziju koktēlniekiem, līdz ar to arī savus sakarus. Tā arī viss palika. Lietuvā gan koktēlniecība ir cieņā. Tautas māksla netiek nodalīta no nopietnās profesionālās mākslas. Profesionāli tēlnieki griež tautas tēlus.
Cik profesionāls mākslinieks esat jūs?
– Tik, cik mana dvēsele. Man ir savs rokraksts, kas nāk no sirds. Ne jau visiem patīk. Neesmu skaitījis, cik skulptūru esmu izgriezis. Tās priecē pilsētas un parkus Latvijā un ārzemēs. Esmu mācījies pie profesionāliem tēlniekiem, arī pie Betijas Strautnieces, kas vada Rīgas koktēlniecības studiju “Dzīne”, kurā esmu iesaistījies.
Nu jau aizsaulē aizgājušais, Gailīšu pagastā reiz dzīvojušais koktēlnieks Leons Bižāns mēdza teikt: “Šodien tavus darbus nepieņems izstādē, rīt tu jau būsi gatavāks.” To ielāgoju. Divus gadus mācījos pie poligrāfiķiem tautas universitātē Rīgā. Esmu ieguvis Tautas daiļamata meistara titulu.
Uzvārds Students jums ir traucējis vai palīdzējis?
– Kādu Dieviņš ir devis, tāds ir labs. Tas izsaucis ironiju, smiekliņus, jokus. Nav vairs mātes, vecvecāku, kam pajautāt tā izcelsmi. Ar brāli un māsu tiekos reizi gadā. Mums nav tuvāku attiecību, kaut arī nekādu konfliktu nav bijis. Esmu pašpietiekams.
Vai jūtaties kā students?
– Izaugsmei ir jābūt. Ja neaudz, neej uz priekšu. Mēs paši neko neveidojam. Daba rada mežus, augus, putnus. Mēs skatāmies un mācāmies. Vienmēr esmu bijis sava ceļa gā jējs, jau no skolas laikiem. Kad citi teica balts, es – melns. Nemācēju iet kolektīvā. Arī tagad ar to cīnos. Var izaugt tas mākslinieks, kas iet kolektī vā. Jāaudzina sevi, jāstrādā ar sevi. Jāmācās no kļūdām. Jāpiedod visiem. Jau tad, ja sāpes vēl nav darījuši. Ja piedod, visas pārējās problēmas atrisinās. Ne jau tikai labi cilvēki ir apkārt. Agri vai vēlu viņi arī pie atziņas nonāks, ka jāpiedod.
Esmu dzimis Pērtiķa gadā, svaru zīmē. Visu laiku to izjūtu. Pašlaik šaubos, vai nodoties savai profesijai vai tikai mākslai. Jāsaka paldies sievai Ilzei, kura mani atbalstīja un atbalsta, jo bija brīži, kad varēju noiet no šī ceļa. Paldies arī maniem draugiem.
Ar koktēlniecību pelnāt iztiku?
– Skulptūras vairāk dāvinu. Tas jāmāk tā, lai pašam prieks. Lai tu jūti, ka izlietie sviedri, griežot skulptūru, nav bijuši velti. Nauda nāvē cilvēku. Ir jāpriecē citi, jādāvina. Vai tad tas nav aicinājums, ja uz darbu nāc ar prieku? Man patīk dzīvot, no rīta pamosties, redzēt sauli. Man ir par maz stundu dzīvei, esmu izteikta pūce. Slovākijā, kur ar draugu nokļuvām (starp Austrijas simpozijiem) pie lielajiem un mazajiem Tatriem, jutu kalnu upi dziedam. Vai tas nav skaisti? Esmu liels romantiķis, spēju izjust dabas nianses, novērtēt tās.
***
UZZIŅAI
Kā individuālais komersants Aivars Students nodarbojas ar mēbeļu izgatavošanu, restaurāciju, koktēlniecību – tradicionālo, reliģisko.
Dzimtā puse – Valkas rajons.
Beidzis Valkas vidusskolu. Cēsu arodskolā ieguvis kokgriezēja, galdnieka amatu.
Studentu dzimta cēlusies no Valkas rajona Ērģemes.
Vectēvs bijis amatnieks, kura pēdās gājis Aivars.
Aivaram bijusi viena personālizstāde, daudzas kopējas.
Patīk skulptūras griezt no ozola.
Veido privātkolekcijas.
Sieva – Ilze, meita – Ieva.
