Mans mazais trīsgadīgais radinieks lielā animācijas filmā ierunāja tekstu. Desmit teikumus. Dublāžas režisore viņu izvēlējās tādēļ, ka puisītis bija vispārliecinošākais.Viņš pauda attieksmi pret personāžu tik izjusti, ka lielie cilvēki gandrīz sabijās. Tajos desmit teikumu mirkļos viņš bija nevis pats, bet gan filmas personāžs. Mazais radinieks tagad sāk nojaust, ka vārdiem ir teju vai maģisks spēks. Viņš atkārto filmas tekstus tādā nopietnībā, ka lielajiem allaž ir jāpasmaida. Es apbrīnoju absolūto atvērtību un pilnīgo uzticēšanos pasaulei, kas piemīt vienīgi maziem bērniem. Paies vēl daudz, daudz gadu, iekams puika būs paaudzies un sapratis, ka daži izteikti vārdi cilvēkiem var sniegt gan dzīvotprieku, gan tuvināt iznīcībai. Zēns nevar iedomāties, ka pieaugušu cilvēku dzīvē bieži vien ir labāk paklusēt, ja īstie vārdi «nenāk no sirds», ja to plūdumu izraisa tikai vēlēšanās kādam iepatikties, glaimot un izdabāt. Savirpināt teikumus tādā mākslotā vēlīgumā, ka apsveikuma saņēmējam metas raibs gar acīm. Par tiem patiesajiem un surogātsveicieniem man neviļus nākas domāt nedēļā starp Ziemassvētkiem un jauno gadu. Ārpus jelkādām nelāgām aizdomām ir firmu un iestāžu obligātie, unificētie sūtījumi. Bet arī šajā žanrā retumis gadās neticami burvīgi pārsteigumi, kā, piemēram, Siguldas kultūras nama vai Rīgas Zoodārza novēlējumi sadarbības partneriem. Taču es domāju par tiem ļoti, ļoti personiskajiem vārdiem, ko cits citam gribam pateikt. Droši vien pārstāvu mazākuma viedokli, uzticoties klusēšanas lielajai askēzei, ar vienu vienīgu vārdu vai attēlu vēstules saņēmēju paceļot uzticēšanās debesīs. Šajās dienās tādu apsveikumu saņēmu necerēti daudz. Paldies!
Tikai daži vārdi
00:00
28.12.2011