Vasarā mums, baušķeniekiem, nereti nākas kļūt par gidiem. Man patīk, ja varu kādu pavadīt, paskaidrot, pastāstīt. Reiz notika netipiski. Bauskas Brīvības bulvārī satiku jauku kompāniju – vecākus un dēlu, simpātisku jaunekli.
Ģimene gribēja nokļūt Ķirbaksalā, jo dēls par to bija izstāstījis leģendu. Saausījos – vai atkal par neesošām pazemes ejām no Bauskas pils? Nekā! Jaunekļa vēlme iegrimt neizdibināmajā pēkšņi atgādināja slimīgu fantasmagoriju. Izrādās, viņš gribēja Ķirbaksalā ieraudzīt tieši to vietu, kur «kāds maniaks pēc sievas nogalināšanas apraka viņas atliekas».
Kā rīkotos jūs, ja Bauskas pilsētas vizītkarte būtu vienīgi šī pirms aptuveni gadiem 15 notikusī neaptverami perversā traģēdija? Izlikos, ka neesmu neko dzirdējusi. Īstenībā pārņēma šausmas – dzīvoju pilsētā, kas dažiem Latvijas tūristiem asociējas tikai ar sadistisku noziegumu.
Vēl īpatnējāka situācija radās pēc manas tēlotās reakcijas. Pievilcīgais puisis pavēstīja, ka šogad absolvējis «ģeogrāfus», un, ja reiz neko nevaru līdzēt, apmeklēšot Mūsas un Mēmeles satekas vietu tajā pašā leģendu apvītajā Ķirbaksalā, kas jau tāpat esot redzama telefonā. Mamma un tētis, kas nebija pat piecdesmitgadnieki, tikai klanīja galvu, piekrizdami: ak, puisīt, ja nu tā gribi…
Vēlāk domāju, cik neticami dažādas ir cilvēku asociācijas par Bausku.
Tas tips Brīvības bulvārī man netieši apliecināja, ka māmiņas un tēti šad tad nesaprot, ko viņu mīļie bērni īstenībā grib.
