«Daudzviet pasaulē dievnamu durvis ir atvērtas vienmēr. Tas nav tikai tāpēc, lai greznās celtnes apmeklētu tūristi, bet gan tādēļ, lai cilvēki varētu pielūgt Dievu jebkurā brīdī, kad viņi jūt šādu vajadzību.
«Daudzviet pasaulē dievnamu durvis ir atvērtas vienmēr. Tas nav tikai tāpēc, lai greznās celtnes apmeklētu tūristi, bet gan tādēļ, lai cilvēki varētu pielūgt Dievu jebkurā brīdī, kad viņi jūt šādu vajadzību.
Kāds mācītājs dienas vidū ienācis savā baznīcā. Viņš pamanījis pavecu vīru, kurš izskatījies netīrs, diezgan nodilušā apģērbā, neskūtu vaigu. Vīrs piegājis pie altāra, nometies ceļos, jau pēc īsa brīža piecēlies un steidzīgiem soļiem devies projām.
Dienu pēc dienas mācītājs vienā un tajā pašā laikā šo vīru sastapis baznīcā. Viņam tas licies aizdomīgi, varbūt šis cilvēks pēta, ko te var nozagt, prātojis draudzes gans. Tāpēc nākamajā dienā viņš ienācēju uzrunājis.
Vecais vīrs mācītājam stāstījis, ka dabūjis darbu attālajā fabrikā. Pusdienas laiks esot tikai pusstundu garš, tāpēc viņš nevarot ilgi baznīcā kavēties. «Es jau nemaz tā īsti nemāku lūgt. Gribu tikai sacīt: «Kungs Jēzu, esmu tik priecīgs, kopš Tevi sastapu un Tu mani atbrīvoji no grēkiem. Par Tevi es domāju katru dienu. Pieņem šo manu lūgšanu, te nu es esmu Tavā priekšā, tikai lai pateiktos, šodien.» Vīrs atvadījies no mācītāja un aizsteidzies uz darbu.
Akurātais mācītājs pēc sarunas noslīdzis pie altāra un tik sirsnīgi lūdzis Dievu, ka asaras sākušas plūst pa vaigiem. Vārdu pa vārdam viņš atkārtojis vecā vīra sacīto: «Kungs Jēzu, esmu tik priecīgs, kopš Tevi sastapu un Tu mani esi atbrīvojis no grēkiem. Patiesībā es jau nemaz neprotu tā īsti Tevi lūgt, bet es domāju par Tevi katru dienu. Pieņem šo manu lūgšanu, te nu es esmu Tavā priekšā, tikai lai pateiktos, šodien.»
Dienu gaitā mācītājs pamanījis, ka vecais vīrs vairs nenāk uz dievnamu. Fabrikā apvaicājoties, viņš uzzinājis, ka šis cilvēks ir gluži vientuļš, saslimis un ievietots slimnīcā. Tur savukārt visi par viņu brīnījušies. Sirdzēju neviens neapmeklējot, viņš nesaņemot ne augļus, ne ziedus, bet esot tik laipns, priecīgs un iedvešot mieru visiem, stāstījušas māsiņas.
Mācītājs apsēdies pie vecā vīra gultas un apvaicājies par veselību. «Paldies, man klājas labi. Māsiņas ir nogurušas, un viņas jau nezina, ka katru dienu ap pusdienas laiku pie manis atnāk tas Kungs. Apsēžas uz gultas malas, saņem manu roku un saka: «Esmu tik priecīgs, kopš tevi sastapu un varēju atbrīvot no grēkiem. Patiesībā man ļoti patīk tava lūgšana un domāju par tevi katru dienu. Te nu es esmu kopā ar tevi, tikai lai pateiktos, šodien.»»
No latviešu luterāņu mācītāja Aivara Pelda (ASV) sprediķa Vecsaules un Bauskas baznīcā 2001. gada 9. septembrī
