1937. gada jūlija nogalē un augusta sākumā Lielupes senlejā, starp abiem Mežotnes pilskalniem un Lielupes kreiso krastu, darbojās Zemgales novada mazpulcēnu nometne.
1937. gada jūlija nogalē un augusta sākumā Lielupes senlejā, starp abiem Mežotnes pilskalniem un Lielupes kreiso krastu, darbojās Zemgales novada mazpulcēnu nometne.
Tur risinājās visdažādākās nodarbības un sacensības (sporta spēles, lidmodeļu lidināšana, mākslinieciskās pašdarbības pasākumi, rotaļas utt.).
Novērtē mazpulcēnu prasmes
Mazpulcēni nakšņoja teltīs, bet “ēdnīca” bija iekārtota zem klajas debess netālu no zemgaļu senās ostas. Ēdienu trauki bija novietoti nopļautā mauriņā, arī paši sēdējām zālītē. Kāju ērtākai novietošanai ap šiem “galdiem” zemē bija izrakti nedziļi grāvīši.
Šī Zemgales novada nometne pulcināja tos mazpulcēnus, kuri kādā jomā vietējā mazpulku organizācijā jau bija īpaši izcēlušies. Man, piemēram, sagadījās tā, ka 1937. gada vasaras sākumā Auces rajona deviņu pagastu mazpulcēnu nometnē biju ieguvis pirmo vietu šaušanā ar mazkalibra šauteni un tādējādi saņēmu norīkojumu uz Zemgales novada mazpulku nometni. Novērtēja arī to, ka sekmīgi biju veicis mazpulcēna pamatuzdevumu kultūraugu audzēšanā ar zaļbaltajiem mietiņiem norobežotajā izmēģinājumu lauciņā.
Nometne pārmainīja visu dzīvi
Man toreiz bija tikai nepilni 12 gadi. Dažādu apstākļu sakritības dēļ nācās braukt vienam uz Mežotni. Līdzi nebija arī mazkalibra šautenes, ar kuru Reņģes pamatskolā biju piešāvies. Tāpēc sacensībās, izmantojot svešu šauteni, protams, neveicās.
Mežotnē man zināma vēl otra 1937. gada mazpulku nometnes dalībniece – Vilma Vimba-Linde, kurai jau ir 85 gadi… Viņa piedalījās zirgu jūgšanas un braukšanas sacensībās un savā vecuma grupā uzvarēja. Apbalvojumu – sudraba saktiņu – meitene saņēma no paša mazpulku virsvadoņa Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa rokām.
Kaut arī sacensībās neveicās, šī mazpulku nometne pārmainīja visu manu turpmāko dzīvi. Tieši tur nolēmu pēc pamatskolas beigšanas iestāties Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā, kura tolaik darbojās Mežotnes pilī. Un tā kopš 1940. gada maija mana dzīve ar nelieliem pārtraukumiem bijusi saistīta ar Mežotni.
Viedie vārdi paliek atmiņā
Manuprāt, izcilākais notikums nometnē bija Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa apmeklējums. Vēl šodien atceros, ko viņš 1937. gada 3. augustā teica mazpulcēniem: “..Jūs, jaunie ļaudis, gribat veikt lielus darbus par prieku pašam, vecākiem, mūsu tautai. Pats galvenais, lai to izdarītu, ir rūpība, cenšanās katru darbu paveikt pēc labākās sirdsapziņas.”
Tālāk K. Ulmanis stāstīja par kādu slavenu ķirurgu, kuram visas operācijas labi izdevušās. Uz jautājumu par viņa panākumu atslēgu izcilais ķirurgs atbildējis, ka viņš, pabeidzot kārtējo operāciju, vienmēr sasienot trīs mezglus. Citiem vārdiem – viņš visu izdarot ļoti rūpīgi.
Runājot par sevi, K. Ulmanis teica, ja viņš ko dzīvē labu paveicis, tad visvairāk jāpateicoties savai mātei, kura prasījusi visu izdarīt ļoti rūpīgi. Kad viņš, piemēram, spodrinājis zābakus, māte pārbaudījusi, cik spodri ir papēži.
Runas nobeigumā K. Ulmanis novēlēja: lai nebūtu kā sliktai namamātei, kurai pats galdiņš nomazgāts, bet galda kājas nemazgātas. Tikai vislabākais ir labs diezgan!
