Ivars ar draudzeni kopā dzīvo trešo gadu, piedzimis bērniņš. Un piepeši viņam šķiet, – nu ir strupceļš. Puisis stāsta, ka bērns viņam esot mīļš, bet dzīvesbiedre pēkšņi kļuvusi tik īgna un nogurusi, kašķīga, vai tad tāda var patikt?
Ivars ar draudzeni kopā dzīvo trešo gadu, piedzimis bērniņš. Un piepeši viņam šķiet, – nu ir strupceļš. Puisis stāsta, ka bērns viņam esot mīļš, bet dzīvesbiedre pēkšņi kļuvusi tik īgna un nogurusi, kašķīga, vai tad tāda var patikt? Kas mīlestība vispār tāda ir, viņš netiek pats ar sevi skaidrībā. Aizraušanās, kaislība, tāds brīža «štimungs». Bet, ja paskatās uz šo sievieti un padomā – kāda viņa izskatīsies pēc gadiem desmit, divdesmit? Negriboties ticēt tiem, kuri, svinēdami zelta kāzas, stāsta, cik laimīgi jūtas un cik lieliski saprotas.
Taču to apgalvo arī Ivara draugs Andris, kurš laulībā nodzīvojis pirmo gadu. Viņam bijis tikai 18 gadu, kad iepazinies ar tagadējo sieviņu. Kāzas svinējuši pēc četriem gadiem, jo gribējies kļūt patstāvīgiem, nopirkt dzīvokli. Arī kāzu tēriņiem no vecākiem nav lūguši ne lata, paši visu sagādājuši. Tas prasījis ne mazums pūļu, jo abi jaunieši ilgāku laiku strādājuši lauksaimniecībā ārzemēs.
Andris teic, ka ģimene un mājas viņam esot ļoti svarīgas. Pašlaik darbs liek bieži būt projām no ģimenes un puisis ilgojas pēc sieviņas. Saticību Andris mācījies no saviem vecākiem, kuri kopā nodzīvojuši vairāk nekā 30 gadu. Vieglas laimes meklētāju un klaiduļu neesot arī viņa rados.
M. SUPE Saulainē
