Rakstu pateicībā Uldim Varnevičam par redakcijas slejā «Kaitīgas leģendas», 10. janvāra numurā, pausto Ziemassvētku kauju atceres izvērtējumu, kam varu piekrist un izteikt arī savas piebildes par simt gadu seno kauju tīrelī.
Izskatās, ka tā bija tīša latvju jaunekļu dzīšana iznīcībā. Vācieši bija labi nostiprinājušies un ar samērā labu bruņojumu. Ne jau purvā sēdēja cariskās Krievijas militāristi, un varbūt atmaksāja latviešiem par 1905. un 1906. gada revolucionāro dumpi. Nostrādāja arī propaganda ar tīkamu vēsti, ka frontes pārraušanai sekos Kurzemes atbrīvošana. Krievija arī gribēja vāciešiem ieriebt, sagādājot «priecīgus Ziemassvētkus», zinot, ka nekāda klusa nakts, svēta nakts nesanāks. Ģenerāļus nesatrauca, ka latviešu tūkstoši saguls purvā dziļā sniegā un salā.
Vācu frontes pārrāvumam turpinājuma nebija – pie Lielupes apstājās. Papildspēki nenāca, artilērija klusēja. Kurzemē palika vācieši. Pirra uzvara. Arī tūkstošus ievainoto nespēja glābt, lielais sals un sniegs pieveica. Mēs pat nezinām, kas kritušos un cik savāca vasarā, apbedīja, kad Rīgas aizstāvēšanas kaujas jau notika pie Daugavas Nāves salas, Mazās Juglas. Šīs latviešu strēlnieku aizstāvēšanās kaujas varonības un izturības augstākā pakāpē maz piemin.
Vācieši kļūst sabiedrotie
Kad jau bija proklamēta Latvijas valsts, ar nelielo Kalpaka vadīto un vēlāk Baloža pārņemto bataljonu sākās Kurzemes atbrīvošana no sarkano boļševiku spēkiem, kuru vara jau 1919. gada sākumā bija iesēdusies Rīgā. Izrādījās, ka tie paši ar Tīreļpurvu saistītie vācieši kļuvuši par sabiedrotiem Kurzemes atbrīvošanā no sarkano boļševiku varas. Jāpiebilst, ka šīs varas karotāji pārsvarā bija latvieši. Kauju gaitā daļa pārgāja Baloža pusē. Vācu vienības veidoja tā saucamais landesvērs – no Kurzemē nometinātajiem civilistiem. Vācieši atbrīvoja Ventspili un lielāko daļu Kurzemes, bet viņu neliela triecienvienība, pretinieku nemanīta, nolūkā saglabāt tiltu ielauzās Rīgas centrā, ciešot mazus zaudējumus un liekot sarkano varai bēgt. Tikai drīz pēc tam Rīgā ienāca vācu galvenie spēki un Baloža brigāde – 22. maijā. Par šo notikumu salīdzinājumā ar bermontiādi maz runā un vēl mazāk par to, vai Rīgu aizstāvēja un kas aizstāvēja pret sarkanajiem 1918./1919. gadu mijā, kad Ulmaņa valdība jau bija Liepājā. Te arī redzam, cik mūsu sarežģītā vēsture pilna ar puspatiesībām vai noklusēšanu.
Vēsturiskās līdzības
Saistībā ar Tīreļpurva kauju vērts pieminēt Otrā pasaules kara Volhovas purvus, kuros, maigi izsakoties, tika iesēdināti vācu pusē karojošie latviešu leģionāri. Par spīti tam, latvieši prata izveidot labus nocietinājumus – no kokiem sprunguļceļu un pat šaursliežu vilcieniņu apgādei. Bet, kad sākās atkāpšanās, vācieši atgāja pirmie, paklusām. Un latvieši iekļuva vairākos ielenkumos. Savukārt savā zemē pie Mores ar īstu cīņas sparu pret desmitkārtīgu pārspēku aizstāvēšanās kaujās noturējās trīs četras dienas, kam bija stratēģiska nozīme. Šajā vietā ir neliels muzejs, brāļu kapi, kuros guļ arī Jēkabs Ješus no Īslīces. Katru rudeni notiek piemiņas pasākums bez glorificēšanas un toreizējo kauju imitētas restaurēšanas. Atgādinu, ka 1944. gadā PSRS sarkanā armija Kurzemē arī sarīkoja Ziemassvētku kaujas ar sākumu naktī no 24. uz 25. decembri. Krievu armijā karojošo latviešu divīziju sūtīja pretī vācu frontes pusē stāvošam latviešu leģionam.
1944. gada rudenī sarkanarmijas militāristi, ieejot Latvijā, savāca arī visus tos jaunos puišus, ko vācieši bija izbrāķējuši vai nepaspēja iesaukt, iedeva šauteni, desmit patronu un vāji vai nemaz neapmācītus sūtīja Kurzemes kaujās pie Anneniekiem. Tur viņi sagūla, ložmetēju nopļauti. Pat pēc kara, 1945. gada vasarā, nenovāca. Rudenī padomju saimniecības traktori ieara kritušo atliekas zemē. Par šiem notikumiem rakstnieks un publicists Gunārs Birkmanis stāsta pēc aculiecinieku redzētā.
Iztiksim bez glorificēšanas, bet piemiņai, muzejiem jābūt, un par mūsu karavīru varonību, aizstāvot savu zemi, ir jārunā un jālepojas. Tas ceļ tautas pašapziņu un ieliek patriotisma stūrakmeni.
