Elektrības izmantošana ēku enerģijas vajadzībām ir vienkārša un apkārtējai videi saudzīga, atzīst Bauskas novada Griķu pamatskolas direktore Daiga Vīlipa un privātmājas īpašnieks Vecumniekos Pēteris Liopa. Atjaunīgo resursu izmantošana ir arī atbildīga dzīvesveida sastāvdaļa, turklāt vērsta uz nākotni.
Vecumnieku iedzīvotājs Pēteris Liopa pirms sešiem gadiem nolēmis izmēģināt, ko dod elektriskās saules baterijas mājai. Griķu pamatskolas pirmsskolas izglītības iestādē «Dzirnaviņas» elektriskais zemes siltumsūknis uzstādīts 2008. gadā. D. Vīlipa atzīst, ka tas bijis daudz vienkāršāk nekā uzturēt blakus esošo katlumāju un siltumtrasi, kas nepārtraukti remontēta.
Domā par vēja ģeneratoru
P. Liopa ir SIA «Bauskas ūdens» un Vecumnieku vidusskolas elektriķis, strādā arī pansionātā «Atvasara». Vienmēr vēlējies uzzināt un izgatavot kaut ko jaunu, tā sākusies aizraušanās ar saules baterijām. Sākumā uzstādījis trīs saules baterijas. Sapratis, ka ir efekts, un nolēmis pievienot vēl. Šogad saules baterijas plānots uzstādīt uz šķūnīša, to vienīgais uzdevums būs sildīt boilerā ūdeni. «Tur nevajag nekādu elektroniku – aizvelc kabeli, pareizi saslēdz un sildi ūdeni,» atzīst pieredzējušais meistars.
Nodrošināt māju ar elektrību ir sarežģītāk. Saules bateriju saražotā elektrība pa dienu nokļūst dziļās izlādes akumulatoros. Dienā saražo astoņus deviņus kilovatus, mēnesī – aptuveni 300 kilovatu.
P. Liopa konstatējis, ka saules baterijas nodrošina nedaudz vairāk enerģijas nekā uzrādīts līdzi dotajā dokumentācijā.
Saulainā dienā uzkrāto var tērēt divas diennaktis. P. Liopa atzīst, ka ir vēlēšanās vēl pievienot nelielu vēja ģeneratoru, kurš elektrību ražotu mākoņainās un vējainās dienās. Ziemā guvums ir neliels – tad saulīte dod tikai sešus procentus jaudas.
Atbaida dārdzība
Naudas izteiksmē arī esot ieguvums, atzīst meistars. Sešos gados ieguldītais ir atmaksājies. Jāakcentē gan, ka pats veicis visus darbus un labi zina, kur meklēt lētākas iekārtas nekā Latvijā.
«Viens dziļās izlādes akumulators maksā 200 eiro. Ņemu lietotu par 50 eiro, kalpo labi. Par injektoru, kurš strāvu no akumulatoriem pārveido tā, lai var mājā lietot, pie mums prasa 900 eiro, bet no Ķīnas izdevās pasūtīt par 150 eiro,» pieredzē dalās P. Liopa. Līdzīgu piemēru viņam ir daudz – gan par elektrisko bateriju cenu, gan aprīkojumu. Ja jāmaksā par meistaru pakalpojumiem un iegādātās iekārtas ir dārgas, tad naudas ziņā neatmaksājas. «Daudzas ierīces, kuras iespējams dabūt lētāk, Latvijā piedāvā par dārgu cenu, un tas atbaida klientus,» teic P. Liopa. Saules bateriju plašu izplatību Latvijā kavē iekārtu cenas.
Apkalpošana – minimāla
Viens no risinājumiem, kā iztikt bez akumulatoriem, ir saražoto elektrību novadīt a/s «Sadales tīkls» elektrības tīklā. Tomēr šajā gadījumā biedē nepatīkamā attiecība – elektrības tīklā saražoto novada pa elektrības pārdošanas cenu a/s «Sadales tīklam», bet atpakaļ saņem par cenu, kā piedāvā privātajam lietotājam – ar visiem nodokļiem un «Sadales tīkla» pakalpojumu izmaksām. Rezultātā iznāk, ka ar saražotām četrām elektrības vienībām sedz vienas saņemtās elektrības vienības cenu. Atbaida arī birokrātija līgumu slēgšanā. Pašlaik privātie elektrības ražotāji nesteidz izmantot šo pakalpojumu.
«Vasarā par elektrību mēnesī maksāju piecus līdz desmit eiro,» stāsta P. Liops. Ja mājoklī patērē apmēram 300 kilovatus mēnesī, visa pārējā summa ir paša ieguvums. Viņš uzskata, ka par šīm sistēmām ir vērts padomāt arī tiem privātmāju īpašniekiem, kam nav īpašu prasmju elektriķa amatā. «Vienkāršam lietotājam atliek reizi mēnesī pārbaudīt akumulatoros ūdens līmeni, tas arī viss,» padomu sniedz P. Liopa. Viņš uzsver, ka elektrība kļūst aizvien dārgāka un pat par spīti iekārtu dārdzībai šādas sistēmas ir aizvien izdevīgākas.
Efektīvs risinājums
Griķu pamatskolas pirmsskolas izglītības iestādē «Dzirnaviņas» elektriskais siltumsūknis atrisinājis ļoti daudz problēmu. Turklāt pagājušajā gadā ēka siltināta, mainīta apkures sistēma. Pagaidām vēl pilni aprēķini nav veikti, tomēr jau tagad skaidrs, ka ieguvums būs ievērojams un sūknis ar mazāku elektrības patēriņu strādās vēl efektīvāk.
«Iestādes elektrības patēriņš, protams, pieauga. Bet, kad atrēķina kurinātāju algas, nepārtrauktās remonta izmaksas, esam ieguvēji,» vērtē D. Vīlipa. Savulaik katlumāja bijusi otrpus ceļam, caurules, kas savienoja to ar ēku, nepārtraukti plīsa un bija jāremontē. Direktore uzsver, ka ieguvums ir arī videi – ēka ir tīra, nav skursteņu, kas rada smakas, siltumnīcefekta gāzes un pelnus. Apkures katla vieta ir neliela – trīs reiz trīs metri, turklāt prasa maz apkopes.
Siltumsūkņa mīnuss – nepieciešamas plašākas platības cauruļu ieguldīšanai. Pie lielākām ēkām bieži vien šo sistēmu nevar izmantot, jo nav vietas. Viens risinājums ir dziļurbumi, bet tas sadārdzina izmaksas. Tāpēc parasti šo projektu īsteno pie nelielām ēkām.
Skaidrojumam – izmantojot zemes siltumsūkni, zemē saglabāto saules enerģiju iegūst un izmanto ēkas apsildei. Siltumsūknis uztver, pārnes un pārveido šo dabiski radušos siltumu, lai uzturētu patīkamu iekštelpu temperatūru. Tādējādi apkurei tiek izmantoti atjaunīgie resursi, kas šajā gadījumā ir gan skolas maciņam, gan dabai draudzīgi.
