Ķerdams aiz bizes garām skrejošo vasaru, cenšos ieskatīties tai vaigā. Tur ieraugu gaismas staru rotaļu, sadzirdu rokeru motoru rūkoņu, sajūtu liepziedu medus aromātu un pamanu trīs asaras uz vasaras vaiga.
Ķerdams aiz bizes garām skrejošo vasaru, cenšos ieskatīties tai vaigā. Tur ieraugu gaismas staru rotaļu, sadzirdu rokeru motoru rūkoņu, sajūtu liepziedu medus aromātu un pamanu trīs asaras uz vasaras vaiga. Vai skumju, vai prieka, vai aplamības – grūti pateikt.
Kūlas dedzināšana
Līgo dienā devos pļavās meklēt madaras, pīpenes un raspodiņus. Vienā zemes gabaliņā baltie «mīl – nemīl» ziedi vēra vaļā pāra vai nepāra skaita ziedlapiņas, citā laukā kairi mirdzēja trauslo pļavas magoņu sarkanie bruncīši. Taču nepatīkami pārsteidza kāds tīrums, ko no pavasara atceros kā kūlas dedzinātāju «sakoptu». Tajā atradu vienīgi skarbas smilgas, kādu usnes aizmetni un zirgskābenes puduru. No pērnās zāles atbrīvotais lauks bija attīrīts arī no pļavu puķēm, no mīkstām un sulīgām zāles lapiņām, iespējams, arī no vardītēm un maijvabolēm. Liesmu nopostītā melnā lauka acs nu atriebās savam pāri- darītājam, dodama pretī tikai smilgas, mazvērtīgu un acij netīkamu retu stiebru klājienu.
Siena laiks
Spilgti atmiņā palikusi epizode no Dailes teātra izrādes «Tobāgo!». Tur latviešu saimniece, uz tālo zemi vīkšķīdamās, šausmās secina, ka tajā salā būšot jādzīvo bez siena laika. Visu gadu gotiņas varēšot plūkt zaļu zāli. Šķiet, Latvijas lauki arī drīz paliks bez siena laika burvības, bez sviedru tērcītēm uz saules pārkarsētajiem vaigiem, tulznām rokās no dakšas kāta un pavedinošām siena gubiņām laukmalēs. Viensētās strauji sarūk govju skaits, ar rokām izčurkstinātais piens Eiropai nav vajadzīgs. Viensētu tantītes, nespēdamas kaimiņam par degvielu samaksāt un nejuzdamas valdības skaļi izteiktu vajadzību pēc vienas govs slaukuma, nodod savu brūnaļu gaļas uzpircēja ratos, pretī nesaņemdamas pat bēru naudu.
Līdz ar to daudziem bērniem nākotnē zudīs iespēja iemācīties grābekli pareizi rokās turēt, dakšas pasniegt un zārdu sakraut tā, lai tajā lietus nelītu. Tehnokrātiskajā pasaulē, acis datora ekrānā kantainas izskatīdami un failus un «mesidžus» bīdīdami, bez tā izdzīvot noteikti viņi varēs. Bet vai būs bagātāki?
Mums pieder jūra
Lasot avīzē kādu ikdienišķu ziņu, uzmanību saistīja pavisam necila frāze teikumā: «Atvaļinājumā braukšu un dzīvošu pie jūras.» Tā lika aizdomāties par milzu bagātību, kas mūsu tautai, mūsu valstij no dabas dota – dzīvot pie jūras. Tā vienkārši iekāpt autobusā, vilcienā vai mašīnā, pāris stundiņu pabraukt un jau būt pie mūžam mainīgās vēju žūžotājas. Tās krastā tad nu sajust smilšu graudiņu uzmācīgo kņudoņu kāju pirkststarpās, notraukt sāļā ūdens asaru no vaiga. Cik svētīgi būtu katram vismaz vienu dienu atvēlēt, lai varētu piespiest plaukstas kāpu priedei, salipināt pēc mirkļa jau zūdošos smilšu pils tornīšus un ļauties viļņu aicinošajam vilinājumam. Citviet pasaulē ļaudis maksā bargu naudu, lai nokļūtu līdz jūras krastam, mums tas tepat, ar roku aizsniedzams.
Lai šovasar mums katram asaras ritētu tikai no saules, prieka un sāļā jūras ūdens.
