Vēstures mozaīka. Pagājuši 60 gadu, kopš okupācijas vara Bauskas rajonā nodibināja pirmos kolhozus.
Vēstures mozaīka. Pagājuši 60 gadu, kopš okupācijas vara Bauskas rajonā nodibināja pirmos kolhozus
Codieši, attapušies, ka beidzot jāsāk dzīvot pa īstam, 1947. gada 27. oktobrī nodibināja Molotova vārdā nosauktu kolhozu. Aprēķinot iegūstamo peļņu, konstatējuši – ja kolhozā strādās viens cilvēks, tad pārējiem ģimenes locekļiem nav jāstrādā. Ja strādās divi cilvēki un vēl pieskatīs prāvos piemājas zemes ienākumus, tad viņi kļūs stāvus bagāti un nebūs, kur likt ienākumus. Kolhoza vadītāji piebilduši, ka jāpieskaita arī reālie papildienākumi, kas šo summu dubultos. Tā vēstī Latvijas PSR Ļeņina komjaunatnes CK izdevums “Bērnība”, kurā piebilsts, ka Lizete Padoma aiz laimes pat apraudājusies.
Svitenes brīnums
Arī svitenieki 1948. gada 25. janvārī nodibināja kolhozu “Dzintars” un beidza nīkuļot. Lopkopējas sajūsmā tūlīt sacentušās par augstiem piena izslaukumiem. Te radies vissvarīgākais kolhozu dzīves ieguvums rajonā. Par daudzsološo, skaisto dzīvi viņiem nav šaubu: “..un tāpēc visi tur kļūst jauni.” Kā redzams, cilvēka novecošana ir novēršama, ja iestājas kolhozā.
Īslīciešu lielais paldies
Ar apriņķa izpildu komitejas lēmumu budžu sarakstos ierakstīja arī Īslīces zemniekus, kuriem bija mazāk par 30 hektāriem zemes. Līdzās nesamērīgajam pamatnodoklim bija jāmaksā arī papildu nodoklis. Viņi to nespēja izdarīt. Ja nesamaksāja, draudēja cietums, bet kā budzim – 1949. gada marts. Baigo gadu viņi neaizmirsa. Kolhozs bija glābiņš.
1947. gada 2. novembrī īslīcieši lielā “sajūsmā” nodibināja Ļeņina kolhozu. Vēl nebija savesti lopiņi kopkūtīs un sievām nožuvušas asaras, kad apriņķa Zemes nodaļas vadītājs Ķīlis uzrakstīja kolhozniekam Albertam Miļūnam, cilvēkam ar tieši šādu likteni, delegāta apliecību uz pirmo lauksaimniecības kongresu Rīgā 1948. gada 26. jūlijā. Kongresa darba kārtībā bija tikai viens punkts: par b. Staļinam adresētā vēstulē doto saistību izpildi, lai pateiktu b. Staļinam paldies.
Līķi pie baznīcas
Šeit, Lietuvas pierobežā, daudziem ir radi un kapi abās pusēs. Cits dzīvojis gan vienā, gan otrā vietā. Pretošanās dalībnieku akcijas notika vienā pusē, bet paši bieži vien slēpās otrā pusē. Pierobežas iedzīvotājs Oļģerts Misēvičs mitinājies Lietuvā – netālu no robežas, Vaškos. Viņš atceras, ka čeka ielenca un nošāva pretošanās dalībniekus. Asiņainos līķus nolika pie Vašku baznīcas un pavilka uz leju bikses, atsedzot dzimumorgānus. Ar tiem veica izdarības, ko nav ētiski aprakstīt. Turpat bija arī skola. Apgānītie līķi bija uzskates līdzeklis bērnu komunistiskajai audzināšanai un iespaidīga mācība robežas abās pusēs tiem, kuri negribēja cienīt okupāciju, mīļoto komunistisko partiju.
Receptē – produkti
1964. gada 28. jūlijā, 16 gadu pēc pirmo kolhozu dibināšanas, Bauskas slimnīcas poliklīnikā trīsgadīgajam Dainim Freimanim izrakstīja vienu tūtiņu mannas putraimu un vienu tūtiņu auzu pārslu. Lapas apakšā bija ārsta paraksts un zīmogs. Gluži kā stingrās uzskaites medikamentiem.
Novada vēsturē neizbālēs “dzīvības ceļš” Bauska–Panevēža. Kaimiņzemes veikalos bija noteikta pārtikas pārdošanas norma. Viņu bodēs nācās dzirdēt vārdus “Latvijas nabagi”. Tie bijām arī mēs, Bauskas nabagi, kas kāri skatījās uz viņu gaļas produktiem. Bija gadījumi, kad pie veikaliem apdauzīja mašīnas ar Latvijas numuriem. Iztieciet paši! Ar politmācībām un komunistiskās utopijas mācībām.
Lielais tiesnesis laiks tiesā pēc saviem likumiem. Šo jubileju nav.
