Pa autoceļu A-7 tumsas aizsegā dodas vieglie automobiļi, mikroautobusi, kuros zvāļojas kartupeļu un burkānu maisi, kastēs cits citu cenšas nesaspiest tomāti un āboli, smaržo diļļu buntītes un pētersīļi.
Pa autoceļu A-7 tumsas aizsegā dodas vieglie automobiļi, mikroautobusi, kuros zvāļojas kartupeļu un burkānu maisi, kastēs cits citu cenšas nesaspiest tomāti un āboli, smaržo diļļu buntītes un pētersīļi.
Vasaras nogale un rudens ir laiks, kad zemnieki visintensīvāk cenšas realizēt izaudzēto. Nelielais attālums un labais ceļš ir pozitīvi nosacījumi, lai daudzi Bauskas rajona saimnieki savu preci vestu tieši uz Rīgu. Tomēr galvaspilsētas tirgi ir kļuvuši par maziem, ne visos valda labvēlīga attieksme pret pašmāju ražotājiem, tāpēc liela daļa zemkopju dārzos un siltumnīcās novākto atdod uzpircējiem Maskavas ielas tirdzniecības laukumā. Daudzi to pazīst kā nakts tirgu, daži ironiski dēvē par zemnieku saimniecību «Krastmala». No šejienes lauku labumus uzpircēji pārdod tālāk. Tādējādi Bauskas gurķis vai kartupelis, pirms nonācis rīdzinieka pusdienu galdā, ir reizes trīs četras pirkts un pārdots, protams, līdz ar to kļuvis krietni vien dārgāks.
Otrdienas, 4. septembra, rītā Rīgas tirgus apmeklēja arī «Bauskas Dzīves» korespondenti.
Rosība sākas jau naktī
Ilgus gadus vakaros un naktīs norisa intensīva tirdzniecība Maskavas ielas malā, Centrāltirgus tuvumā. Tas radīja neērtības garām braucošajam transportam, preču apgrozījuma vietā palika liela nekārtība, pārdevējus nereti apciemoja «zēni» treniņtērpos, skūtām galvām. 1999. gada decembrī Maskavas ielā starp namiem nr. 10 un nr. 12, bijušo garāžu vietā, SIA «Luto» aptuveni trīs tūkstoši kvadrātmetru teritorijā iekārtoja tirdzniecības laukumu. Strādā tas visu diennakti, pašlaik lielāka rosība ir pēcpusdienās un agri no rīta. Otrdienas rītā sastaptajai zemnieku Babarņovu ģimenei no Codes pagasta tirdzniecība veicās. Ieradās Rīgā viņi pēc četriem naktī, iztirgoja ap pustonnu kāpostu (par pieciem santīmiem kilogramā), ābolus, kabačus. Par vietu bija jāmaksā trīs lati. Uz nakts tirgu kopš pavasara viņi brauc regulāri, jo te īsā laikā iespējams realizēt lielākus apjomus.
Vairāki aptaujātie atzina, ka šis laukums ir stipri par mazu, dažreiz pat nākas vairākas stundas gaidīt, kamēr ar auto var izbraukt ārā. Pārpircējiem ir grūtības preci aizgādāt līdz savam transporta līdzeklim. Zemnieki no Iecavas pagasta uz Rīgu bija izbraukuši ap diviem naktī, lai par 30 – 40 santīmiem kilogramā pārdotu 400 kilogramu gurķu. Kāda cita iecavniece atzina, ka, tirgojot preci šeit, ietaupās laiks. Laukuma saimnieki sākuši vairāk domāt par tirgotājiem, darbojas kafejnīca, ir maksas tualete. Tukšās kastes un maisus apmaiņai vai preces pārbēršanai parasti gādā pircēji, par pāris santīmiem, sadabūtus no Centrāltirgus noliktavu dzīlēm, tos piedāvā arī vietējie «bomži».
Rudenī, kad ir īstais ražas laiks, lai dabūtu tirdzniecības laukumā vietu, ir jāierodas jau ap trijiem rītā. Kad nakts pārdevēji aizdodas prom, ap desmitiem ierodas nākamā maiņa. Tad iepirkties nāk galvenokārt pensionāri, kuri izvēlas arī pāris kilogramu preces. No trijiem četriem pēcpusdienā līdz pulksten astoņiem «strādā» vakara maiņa. Individuālās saimniecības īpašnieks no Iecavas pagasta apgalvoja, ka aptuveni 60 procentu tirgotāju te esot no Bauskas rajona. Viņš pats par 250 latiem iegādājies abonementu gadam, katru mēnesi vēl maksājot klāt 90 latu. Šī summa saimnieku apmierina, jo tā garantē vietu tirgū, un, realizējot lielus apjomus, tas atmaksājas. Tomēr iecavnieks atzina, ka tirgoties Maskavas ielas malā bijis tīkamāk. Labāk varējuši piebraukt pārdevēji, pircējiem ērtāk bijis preci aizgādāt prom.
Peļņa divreiz lielāka
Nakts tirgus atrodas pārsimt metru attālumā no Centrāltirgus, kur joprojām norit īstā tirgošanās. Ja pārdevējam vaicā, no kurienes ir prece, skan apgalvojums, ka viss ir paša laukā izaudzēts. Tikai vēlāk atklājas, kas ir pirkts, kas pārpirkts, kas no tālām zemēm atceļojis. Īsts vietējais zemnieks nekautrējas no sava vārda. Tā to dara arī Antoņina Dzene no Iecavas pagasta zemnieku saimniecības «Vaiči». Viņa realizē meitas saimniecībā izaudzēto un uzskata, ka Centrāltirgū var nopelnīt apmēram par pusi vairāk, nekā preci atdodot uzpircējiem. Zinot šīs vasaras īpatnības, A. Dzene secina, ka šogad labi varot nopelnīt gurķu audzētāji. Viņai daždien izdodas realizēt līdz pat 500 kilogramiem gurķu. Laba cena paredzama kartupeļiem. Pagaidām gan zemnieki cenšas tos ātrāk iztirgot, jo baidās, ka ziemā bumbuļus nevarēs saglabāt. Toties pavasara pusē kartupeļu cena noteikti celšoties. Lai arī Centrāltirgū prioritāte it kā noteikta Latvijas zemnieku dārzos un laukos audzētajam, A. Dzene norāda, ka joprojām labākās vietas pieder dienvidu «brāļiem», kuri realizē citzemju preci: arbūzus, vīnogas, plūmes, papriku. Neizskaužama tirgus sastāvdaļa ir spirta un kontrabandas cigarešu tirgotāji, mazie zaglēni un daudzie lūdzēji. Tirgū vislabāk atklājas valsts ekonomikas stiprās un vājās puses, rezumē tirgotāji no Bauskas rajona.
Burkāni deputātiem un māksliniekiem
Ne tikai Centrāltirgū baušķenieki realizē savu produkciju. Mūsu puses ļaudis sastopami Ķengaragā, Purvciemā, daži brauc uz Mežciemu vai Āgenskalnu, citi iecienījuši Vidzemes tirgu. Jau vairāk nekā desmit gadu te tirgojas Ivars Bernhards no Codes pagasta zemnieku saimniecības «Zvaigznītes». Burkānus viņš audzē jau sesto sezonu, gadā realizē ap 20 tonnu. «Lai izaudzētu kvalitatīvu preci, nepieciešami līdzekļi,» atzīst I. Bernhards. «Sēklām gadā tiek tērēts ap tūkstoš latu, pašlaik «ejošākās» šķirnes ir ‘Samsung’ un ‘Forto’. Tirdzniecībai izdevīgākās ir otrdienas un piektdienas, tad izdodas pārdot pat vairāk nekā 150 kilogramu. Talkā nāk arī pieredzējuša tirgotāja iemaņas, māka pastāstīt par savu preci, pārliecināt pircēju.» 120 latu abonēšanas maksu mēnesī I. Bernhards uzskata par atbilstošu tām ērtībām un peļņai, ko viņš te gūst. Auto, ar kuru viņš ierodas Rīgā, var ērti atstāt līdzās – stāvlaukumā, samaksājot par to 70 santīmu. «Cenas te ir augstākas nekā citur, pārdot var mazāk, tomēr uz Centrāltirgu es nevēlos braukt. Tur nav vairs tās tirgus izjūtas kā agrāk, arī tuvējais nakts tirgus rada ļoti nelabvēlīgu, pat negodīgu konkurenci. Šeit man gadiem ir savi pastāvīgie pircēji, piemēram, Kreitusu pāris, Dzintars Rasnačs. Vairāki mākslinieki katru dienu nāk pēc pāris svaigiem burkāniem. Tagad pilsētnieki vairs neiepērk pārtikas krājumus, tāda parādība kā rindas sāk jau aizmirsties. Ļaudis ir kā skudras – staigā pa vienām un tām pašām takām, tāpēc es savus pircējus nedrīkstu pievilt. Tirgoties braucu pats, vasarā un skolas laikā nedēļas nogalēs dēls Raivis ir mans labākais palīgs. Cits pārdevējs nekad preci neiztirgos tik labi kā saimnieks,» tirgus iespaidos dalās I. Bernhards.
Pensionāri – galvenais kontingents
Iecavnieks Modris Ansons Vidzemes tirgū andelējas jau no astoņdesmito gadu vidus. Viņš atzīst, ka tirdzniecības apstākļi kļūstot labāki, Vidzemes tirgū pamanāmas vairākas pozitīvas pārmaiņas. Teritorija kļuvusi sakoptāka, uzbūvēta nojume bijušajā kartupeļu laukumā, ir vairākas kafejnīcas. Naktīs tirgus laukumu apsargā, nepārdotā prece nav pat jāved nekur projām. «Tomēr švakāk kļūst ar pircējiem. Mūsu kontingents ir pensionāri, kuri uz tirgu nāk, lai ietaupītu pāris santīmu. Tagad moderni ir iepirkties lielveikalos, tie aug kā sēnes pēc lietus, bet mūsu zemniekam tur tikt iekšā un vēl izpildīt viņu prasības praktiski nav iespējams,» tā Modris Ansons.
