Šī patiesība nekad nepārstāj sevi izpaust – lai novērtētu savu namu, tev jāiziet no tā laukā. Tā arī es mēdzu novērtēt Latviju. Valsts simtgades noskaņā, ko gan aizvien vairāk pārspīlējam, trīs emocionālas tikšanās ar mūsu zemi man bija… Parīzē.
Devāmies Bastīlijas operā skatīt «Traviatu» ar Annu Ņetrebko galvenajā lomā un Plasido Domingo kā Alfredo tēvu Žoržu Žermonu. Pirms izrādes gan tika paziņots, ka A. Ņetrebko saslimusi, viņas vietā Violeta būs Marina Rebeka, savukārt Plasido Domingo arī sasirdzis, tomēr dziedāšot. Kāds troksnis sacēlās skatītāju zālē! Šķita, ka atkārtota Franču revolūcija un Bastīlija tiek gāzta vēlreiz… Svilpieni un izsaucieni, ko diemžēl nesapratu. Žēl bija diriģenta, kurš trīs reizes gribēja, bet nevarēja sākt vadīt orķestri. Toties pēc uzveduma zāle dimdēja sajūsmas pilnās ovācijās. Latvijas dīvu Marinu Rebeku tā pati «revolucionārā» publika sauca uz skatuvi septiņas reizes. Arī priekšā sēdošās japānietes bija sajūsmā. «Ziniet, dāmas, Violetas lomas izpildītāja Marina Rebeka ir no Latvijas, un mēs arī esam no šīs mazās, bet īpašās zemes, atbraucām savējo atbalstīt.»
Orsē muzejā ir brīnišķīga impresionistu kolekcija. Te pēdējo dienu skatīju izstādi par Edgara Degā, 19. gadsimta franču gleznotāja, grafiķa un tēlnieka, dzīvi un daiļradi. Tagad šajās zālēs tiek iekārtota triju Baltijas valstu – simtgadnieču – mākslas darbu ekspozīcija, tur būs pārstāvēti Latvijas izcilie meistari Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls un citi. Izstādei, ko atklās 8. aprīlī, patrons ir Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Luī Vitona laikmetīgās mākslas muzejā, kur vērojām ekspozīciju ar 200 dažādu žanru pasaules izcilākajiem darbiem, kas rāda māk-slas attīstību 19. gs. beigās – 21. gs., mūs atkal uzrunāja Latvija. Četri Gustava Kluča kon-struktīvisma stilā darinātie revolucionārie plakāti, Sergeja Eizenšteina mēmā kinofilma «Bruņukuģis «Potjomkins»», Marka Rotko krāsu lauku glezna. Ej, kurp iedams, atceries Latviju! Un šādā kontekstā tas ir patiesi un neaizmirstami.
