Pirms vairāk nekā desmit gadiem man bija tas gods rakstīt par Bauskas rajona vidusskolu vieglatlētikas sacensībām. Stadionā ieradās baušķenieki, Uzvaras un Īslīces vidusskolas audzēkņi, Rundāles vidusskolas sportisti, atbrauca iecavnieki, ar bijību tika sagaidīti Vecumnieku vidusskolas sportisti, kas tolaik bija spēcīgākie Bauskas rajonā. Sacensības veiksmīgi papildināja arī vieglatlēti no Misas un Skaistkalnes vidusskolas. Daudz interesantu momentu, apkārt pulka cilvēku. Līdz pat spraigo sacīkšu noslēgumam valdīja intriga – kurš uzvarēs.
Arī tagad prieks lasīt par vidusskolēnu panākumiem konkursos un sacensībās, tikai nav vairs tās īpašās konkurences «garšas», jo sāncenši parasti ir labi ja trīs. Reizēm pat tikai vienas izglītības iestādes audzēkņi mērojas savā starpā. Tāda izjūta, ka vietējā «dīķītī» cits ap citu vien maisās un par to priecājas. Kad redzi, ka kāds tiešām triumfē pār pārējiem, vienlaikus arī skaidri saproti – tā ir uzvara pār tiem, kas palikuši.
Nesaistot to visu ar novadu reformu, jāatzīmē, ka skolām sacensībās, olimpiādēs un konkursos būtu nepieciešama pavisam cita mēroga konkurence. No vienas puses, tas nozīmētu kārtējo savādo reģionu izveidošanu, bet no otras – kāpēc gan ne? Normāli būtu, ja mūsu apkaimē darbotos viena izglītības pārvalde un reģions, kam pievienotu vismaz Ķekavas un Baldones novada skolas. Būtu pavisam cita mēroga intriga. Tad sacīkstēs atkal būtu pārstāvētas apmēram desmit izglītības iestādes, olimpiādēs startētu paši labākie un uz konkursiem nevajadzētu vest vienas skolas četras komandas.
Jauki, ja katram savā kaktiņā ir labi, bet izaugsmei, savas attīstības izpratnei un nākotnes skatījumam ir nepieciešams sevi ieraudzīt uz lielāka skaita iestāžu fona, nevis katru gadu samērot savas spējas ar vienu vai diviem sāncenšiem.
