Savas problēmas parasti cenšos risināt pati bez avīzes starpniecības. Šoreiz gan nevaru nociesties.
Savas problēmas parasti cenšos risināt pati bez avīzes starpniecības. Šoreiz gan nevaru nociesties.
Jau daudzus gadus man interesanti šķiet jūsu avīzē publicētie raksti par ģimenēm un labdarību. Saprotu – katram ir savs dzīves redzējums. Kad lasu par tiem, kuri dzīvo trūkumā, man jādomā, vai tas vairāk nav slinkums un apātija. Man nav skaidrs, kāpēc jauna sieviete ar 10 – 13 gadu veciem bērniem nevar sev pat kartupeļus izaudzēt.
Pastāstīšu par sevi. Man ir 44 gadi. Esmu piecu bērnu māte, četri no viņiem vēl mācās. Ar vīriem nav veicies, tādēļ pati esmu iemācījusies gan zāli pļaut, gan elektrību labot. Dzīvojam Līvānu mājā bez vecāsmātes vai vecātēva. Saņemam tikai bērnu pabalstu un apgādnieka zaudējuma pensiju. Kad tikko atnācu dzīvot šajā vietā, klājās grūti. Otrā vīra, nelaiķa, dēļ nācās daudz ciest arī man. Viņš nomira, atstājot mani ar divām meitām.
Gadiem ejot, izdevies pierādīt sev un citiem, ka esmu godīga un strādīga. Alkoholu nelietoju un nesmēķēju. Kādu laiku turēju arī lopus, bet tas bija pārāk grūti. Mums ir zeme ap māju, ogu krūmi, augļu koki, ko var iestādīt, nepērkot stādus, siltumnīca, trīs hektāri zemes. To visu mēs apsaimniekojam paši – es un bērni. Zemi mums palīdz apstrādāt kaimiņi, par to viņiem dažkārt atstrādājam. Kartupeļus stādām ar lāpstu.
Dažreiz rudenī naudas trūkuma dēļ ražu vedam mājās ar stumjamiem ratiņiem. Lai vai kā, dārzeņi un ievārījumi mums vienmēr ir. Brīžiem klājas ļoti grūti. Kaut ko jau pagasts arī palīdz. Kad eju pie kāda kaimiņa lūgt traktoru vai ko citu, nekad netiek atteikts. Viņi zina, ka naudu vienmēr atdošu. Vienu gadu, lasot un tepat ciematiņā pārdodot mellenes, sapelnīju visiem bērniem naudu skolas lietām.
Visur un vienmēr esmu kopā ar bērniem. Valkājam lietotas drēbes, izmantojam bagāto izmestas mēbeles. Mobilā telefona mums nav, arī krāsu televizora nav. Tikko sabojājās veļas mašīna «Rīga», bet nesūdzamies. Bērni ir apģērbti un kaut cik paēduši (pagasts piešķīra brīvpusdienas skolā). Lēnām gadu no gada es «velku» bērnus uz priekšu. Manuprāt, kamēr trūcīgajās ģimenēs vecākiem domāšana nemainīsies, viņi nemitīgi prasīs palīdzību no citiem. Tiem būs jādod un jādod, bet bērni tāpat staigās nosaluši un neēduši.
SILVIJA Bauskas rajonā
P. S. Ja vēlaties man atbildēt, rakstiet redakcijai. Tur ir mana adrese.
