Edgars Piķelis, Bauskas virsmežniecības inženieris, 4. septembrī svinēja 54 gadu jubileju. Tieši šogad viņam izdevies īstenot senlolotu sapni – pabūt Tālajos Austrumos, iepazīties ar tundru un nomedīt mūžā pirmo brūno lāci.
Edgars Piķelis, Bauskas virsmežniecības inženieris, 4. septembrī svinēja 54 gadu jubileju. Tieši šogad viņam izdevies īstenot senlolotu sapni – pabūt Tālajos Austrumos, iepazīties ar tundru un nomedīt mūžā pirmo brūno lāci.
Edgars ir beidzis Griķu pamatskolu, Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti. Visi darba gadi aizvadīti Bauskas MRS, kopš 1991. gada – virsmežniecībā.
Edgars ir kaislīgs mednieks – tāds, kam medības nav tikai vaļasprieks, bet arī neatņemama dzīves sastāvdaļa. Edgaram medības ir daudz vairāk nekā mērķis iegūt gardu cepeti vai izcilu trofeju. Viņaprāt, iet medībās nozīmē tiekties pēc harmonijas ar dabu, ļaut dzīslās iekvēloties tām izjūtām, ko piedzīvojuši mūsu senči jau pirms tūkstošiem gadu, stiprināt sevi fiziski un garīgi.
Kas pamudināja šogad doties tik tālu ceļu, uz Magadanu? Vai tiešām mednieka sirdsbalss?
– Galvenais mērķis bija redzēt to, ko šeit, Latvijā, nemūžam neieraudzīsi. Es līdz šim nebiju redzējis tundru. Tomēr šie platuma grādi man nešķita gluži sve- ši – tos biju jau pirms piecdesmit gadiem «izstaigājis» kopā ar etnogrāfa un rakstnieka Vladimira Arseņjeva grāmatas «Dersu Uzala» varoņiem, kopā ar Džeku Londonu viesojies Aļaskā. Reāli esmu bijis Karēlijā, Rietumsibīrijā, Tjumeņas apgabalā. Ja līdzekļi atļautu, šodien es, daudz nedomājot, dotos pamedīt, piemēram, uz Āfriku.
Braucienu uz Magadanu iecerēju jau pirms četriem gadiem, kad satiku Magadanā dzīvojošu tautieti Andreju Vaivodu. Viņš ir mans līdzaudzis, savulaik beidzis Mākslas akadēmiju un devies meklēt laimi uz Tālajiem Austrumiem. Viņš, dēvēts arī par Lāču Andreju, Magadanā organizē lāču medības viesmedniekiem. Uz Magadanu devos kopā ar vēl pieciem medniekiem no Latvijas.
Krievija, Magadanas apgabals… Kur tas ir un kā turp var nokļūt?
– Magadanas apgabals atrodas Krievijas Tālo Austrumu ziemeļaustrumu daļā. To apskalo Ziemeļu Ledus okeāns un Ohotskas jūra. Šķiet, visizdevīgāk un ērtāk līdz Magadanai nokļūt ir ar lidmašīnu. No Maskavas līdz Magadanai var aizlidot apmēram deviņās stundās, lidot iznāk gar Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti. Vienā virzienā aviobiļete maksā 300 dolāru. Ja brauc ar vilcienu, jārēķinās ar pāris nedēļām, vēl brauciens ar kuģi.
Protams, savus ieročus līdzi vest ir sarežģīti, tie jāiznomā turpat Magadanā. Pietika jau ar to, ka braucām zaļraibajos mednieku tērpos. Krievu robežsargi lūkojās aizdomīgi un prātoja, vai tikai mēs nebraucot uz Čečeniju. Patiesībā šādā braucienā glauns mednieka ietērps piesaista lieku uzmanību, īpaši tiem, kam interesē tavu kabatu saturs. Labāk braukt uz Tālajiem Austrumiem drēbēs, ko nebūtu žēl, ja vajadzīgs, tur arī atstāt.
Magadanā jūs ieradāties maija otrajā pusē. Kāds tur bija laiks, vai bija arī jāsalst?
– Dienā termometra stabiņš uzkāpa līdz +20°, turpretī naktī «nokrita» pie nulles vai vēl mazliet zemāk. Lai gan dienā bija samērā augsta temperatūra, maija beigās sniegs nokūst tikai jūras piekrastē un sopku dienvidu puses augšējā daļā. Kad līst un saceļas migla, ir bīstami doties medībās, jo ātri vien var nomaldīties. Un tas nozīmētu drošu nāvi. Jūras tuvumā migla reizēm ir tik bieza, ka neko neredzi izstieptas rokas attālumā.
Ap 20. jūniju tur iestājas polārā diena – ap vienpadsmitiem vakarā iestājas krēsla, bet debesis nesatumst. Jau ap trijiem no rīta aust saule.
Kas būtu jāievēro lāču medniekam, gatavojoties medībām?
– Pirms doties šādā ceļojumā, jāapsver, vai nav izdevīgāk izmantot kādas firmas pakalpojumus, kas organizē medības Tālajos Austrumos. Ir svarīgi noslēgt līgumu, precīzi paredzot, cik ilgi būsi projām, kā apstrādās un izvedīs trofejas. Ja grib nopietni medīt lāčus, ir jāparūpējas par apvidus kartēm, «sniega kurpēm» un pārējo ekipējumu. Obligāti ir jāsagādā sērkociņi ūdensnecaurlaidīgā iepakojumā. Citādi uguni vajadzēs iegūt ar akmens laikmeta paņēmieniem. Kā gadsimta sākumā savā grāmatā rakstījis Krievzemes mednieks Meļņickis – lāču medībās, līdzīgi kā karā, pēc karavadoņa Napoleona vārdiem, ir nepieciešamas trīs lietas: nauda, nauda un vēlreiz nauda. Atļauja nošaut lāci Magadanā maksā 4000 ASV dolāru, par katru nākamo nomedīto ķepaini jāmaksā 400 dolāru.
Pirms došanās ceļā rūpīgi ir jāplāno līdzņemamo mantu saraksts. Piemēram, nedrīkst aizmirst par tādu šķietamu «nie- ku» kā labas saulesbrilles. Ja to nav, pēc pāris stundām spilgtajā gaismā medniekam acis no pieres sprāgst laukā. Laikam jau gaiss ir ļoti tīrs, ja saulīte tik «asa». Starp citu, par tīrību runājot, Magadanas plašumos var droši padzerties no ikviena strautiņa. Un, protams, der atcerēties lāču mednieku teicienu pirms došanās uz «jakti»: «Ceri uz labāko, bet gatavojies tam sliktākajam!». Tālajos Austrumos tiek organizētas arī aļņu, ziemeļbriežu, sniega aunu, vilku un tiņu medības.
Kā tad jūs īsti ķepaiņus medījāt?
– Gandrīz divas nedēļas mūsu komanda ar mazu kuģīti ceļoja pa Ohotskas jūru gar tās piekrasti. Kad binoklī ieraudzījām uz sauszemes lāci, ar laiviņu devāmies krastā un centāmies to nomedīt. Pa visu šo laiku redzējām kādus četrpadsmit lāčus, piecus mums izdevās «nogāzt». Pavasarī lāči pēc ziemas guļas iekšzemē dodas uz jūras krastu, kur meklē izskalotus roņus, mielojas ar jūras kāpostiem, sīkiem vēzīšiem. Tieši ziemā un pavasarī lāčiem ir pats biezākais un krāšņākais kažoks.
Lāču medībās svarīgi ir piekļūt dzīvniekam pēc iespējas tuvāk un tad ar trāpīgu karabīnes šāvienu nolikt gar zemi. Lācis ir ļoti tramīgs un, sajutis cilvēka smaku, cenšas ātri nozust. Turpretī aizšauts zvērs ir ārkārtīgi bīstams, un neizdevies šāviens var maksāt mednieka dzīvību, jo lācis būs klāt ātrāk, nekā mednieks pagūs pārlādēt šaujamo.
Ja Latvijā medniekiem vaicā, kādu paņēmienu lietotu, medījot lāci, atbilde ir: «Mestu lācim acīs sūdus. Kur tos dabūt? Kad lācis būs pietuvojies, tad noteikti atradīsies.»
Kad izdodas ieraudzīt ķepaini tundras plašumos, viņš no jums var būt arī kādus piecus vai pat vairāk kilometrus tālu. Ejot dzīvnieka virzienā, viņu var skatam aizsegt kāds paugurs, aizzēlums. Lācis nestāvēs un negaidīs vietā, kur to sākumā ieraudzījāt. Tādēļ ir jānostaigā daudzi kilometri, līdz dzīvniekam izdodas pietuvoties. Lācis var skatam pazust arī tā saucamajos slaņņikos – tundrā sastopamajās ciedru priedēs, kas ir līdz 20 metru garas, bet aug gar zemi ložņājošas. Šādu priežu biežņā, medījumu lencot, uzdūros vienam lācim tā, ka šāviena brīdī tas atradās no manis vien kādus trīs metrus.
Esot tik tālu prom no mājām, droši vien bija daudz ko pārdomāt?
– Tajās reizēs, kad klaiņojumos pa Ohotskas jūras piekrasti devos vienatnē, varēju dzīvi krustu šķērsu pārdomāt – visapkārt miers un klusums, pirmatnīga gaisotne. Tur var izjust dabas varenību, lai saprastu, kāds puteklītis un niecība patiesībā ir cilvēks. Pārdomu brīžos spriedu, – kas nekaitētu šeit, tundrā, palikt un aizvadīt pārējo mūža daļu. Vajadzētu tikai padzīvot pāris gadu pie vietējiem, iemācīties izdzīvot šajos skarbajos apstākļos, iepazīt augu valsti, iemācīties izkaltēt gaļu.
Magadanas zemē ir ne tikai lāču un citu ziemeļos mītošu dzīvnieku medību lauki. Tur, nostatus no sabiedrības acīm, zeltrači skalo zeltu, zeme slēpj aizvēsturisku mamutu atliekas. Lāču Andrejs, viesojoties Latvijā, kāda mamuta ilkņa galu bija atvedis līdzi. Mednieks stāstīja, ka Magadanas apgabala ziemeļu daļā, kur dzīvo čukči, ir pat redzēts skats – no zemes ārā slienas mamuta ilknis, un čukčs uz tā žāvēšanai izkāris «vešu». Apbrīnojama zeme, kuru vērts apskatīt!
Vai šodien, kad jūsu iespaidīgo medību trofeju klāstu papildinājusi arī lāčāda, atceraties savu pirmo medījumu?
– Kad vēl mācījos tehnikumā, mums bija iespēja trenēties ložu šaušanā. Tā kā es biju guvis panākumus, man treneris atļāva trenēties individuāli. Šo iespēju reiz izmantoju nelietīgi – vietējā mežā nomedīju vāveri. Tikai pēc šāviena apjēdzu, ka esmu rīkojies aplami, un no sirds nožēloju savu rīcību. Laikam tās reizes iespaidi atstājuši ietekmi uz visu dzīvi – esmu pret dzīvnieku prastu slepkavošanu. Medības sniedz baudījumu tikai tad, ja pret tām izjūti patiesu interesi. Ir gadījies, kad medību biedri pārmetuši – nu kāpēc tu «negāzi virsū», zvērs taču bija tieši pa šāvienam? Bet kā es varēju šaut, ja dzīvnieks izskatījās tik skaists!
Fakti
Magadanas apgabals
Platība – 1,2 miljoni kvadrātkilometru (Latvija – 64,6 tūkstoši km²), iedzīvotāju skaits – ap 521 tūkstoti (Latvijā – 2,4 miljoni).
Pamatiedzīvotāji: evenki, čukči, korjaki. Apgabals ietilpst tundras, mežatundras un taigas zonā.
Magadanas pilsēta atrodas Ohotskas jūras krastā, apmēram 2000 kilometru uz ziemeļiem no Vladivostokas un ap 900 kilometru no Kamčatkas pussalas.
