Jūnija vidū Eiropas Savienības dalībvalstu ministru sanāksmē sākās oficiālais sarunu process par Turcijas uzņemšanu ES.
Jūnija vidū Eiropas Savienības dalībvalstu ministru sanāksmē sākās oficiālais sarunu process par Turcijas uzņemšanu ES.
Lai kļūtu par ES dalībvalsti, Turcijai jāizpilda prasības, kas formulētas 35 sadaļās, pieskaņojot savu likumdošanu ES jau pastāvošajai. Pirmā tika skatīta dokumentu kopa, kas attiecas uz likumdošanu zinātnes un tehnoloģiju jomā. Paredzams, ka te daudz pretrunu nebūs, esošās novērst nebūs grūti.
Sākums pirms 40 gadiem
Pirmās runas par Turcijas iespējamo pievienošanos Eiropas kopienai izskanēja pagājušā gadsimta 60. gados. Konkrēta vienošanās, ka sarunas patiešām jāsāk, tika panākta tikai pērnā gada oktobrī.
Daudzās ES valstīs iedzīvotāju, arī politiķu aprindās valda skeptisks noskaņojums par Turcijas spēju izpildīt kopienas likumdošanā paredzētos nosacījumus. Pirms kāda laika reģionālo laikrakstu žurnālistiem bija iespēja uzklausīt Latvijas Republikas vēstnieku Turcijā Ivaru Punduru. Viņš vēlreiz apstiprināja, ka ES ārpolitikas galvenais diskusiju temats pašlaik ir par savienības paplašināšanos. Viedokļi ir dažādi, tostarp arī par iespējamo Turcijas uzņemšanu ES.
Vispirms jau vēstnieks rosināja ielūkoties kartē, lai saprastu, ka, zīmējot Eiropas austrumu robežu, Turcijas valsts teritorija tajā iekļaujas ļoti loģiski. Ģeogrāfiski Eiropas austrumu robeža pa Volgu ir līdz Kaspijas jūrai, Armēnijas, Azerbaidžānas, Gruzijas piederību Eiropai neviens neapšauba. Skatoties tālāk uz dienvidiem, arī Turcijas teritorija ir kā loģisks šīs robežas turpinājums.
Būs reliģiju dažādība
Arī vēsturiski Turcija daudzkārt iesaistījusies Eiropā notikušajos politiskajos, ekonomiskajos procesos. Šo laiku realitāte – musulmaņu, ko uzskatām par Turcijas pamatiedzīvotāju reliģiju, Eiropā ir ļoti daudz. Nākotnē reliģiju dažādība kontinentā tikai pieaugs, gribam mēs to vai ne. Tāpēc pēc iespējas ātrāk jāsāk, jāmācās ar to pārstāvjiem saprasties, sadzīvot.
Ja arī Turcija kļūs par ES dalībvalsti, tai noteikti tiks piemēroti daudzi darbaspēka brīvās kustības ierobežojumi. Pie tam vēstnieks arī neprognozē, ka tad varētu sākties nekontrolējama turku aizbraukšana no valsts. Arī Turcijas pamatiedzīvotājiem viņu mentalitāte nebūt neļaus visiem doties prom, procesi varētu būt līdzīgi, kā tas notika Austrumeiropas valstīm iestājoties ES. Vēl nav skaidri formulēta arī pašu turku nostāja, kāda tā varētu būt, piemēram, referendumā par pievienošanos ES. Līdztekus šīs idejas atbalstītājiem valstī netrūkst arī eiro skeptiķu.
Ir NATO dalībvalsts
Ja Turcija kļūst ES dalībvalsts, kas varētu notikt ne ātrāk kā pēc gadiem desmit piecpadsmit, tad ekonomiskās attīstības ziņā tā nebūs šodienas Turcija. Tajā notiekošie ekonomiskie procesi pārsvarā ir attīstību veicinoši.
Salīdzinot šodienas Turciju un Latviju, vēstnieks atzina, ka daudzās jomās kliedzošu pretrunu nav. Šodienas Turcija – tās nav tikai nacionālās nesaskaņas ar valsts austrumos dzīvojošiem kurdiem. Turcija – tie arī nav tikai siltie Vidusjūras kūrorti. Valstī ir attīstīta rūpniecība, ir daudz vadošu speciālistu, zinātnieku. Turcija ir NATO dalībvalsts, tas arī par kaut ko liecina. Turcija ir valsts, kas atrodas stratēģiski nozīmīgā vietā. Un tieši tāpēc ES iedzīvotājiem ir svarīgi, kāda šī valsts būs, kādas demokrātijas normas tajā tiks īstenotas. Ir jāizvērtē, vai, Turcijai esot ES, dzīve nebūs drošāka nekā tad, ja tā paliks durvju viņā pusē, un tajā notiekošo Eiropas demokrātiskās institūcijas nekādi nespēs ietekmēt. Slieksnim, kuru ES durvīs uzstādām Turcijai, ir jābūt pietiekami augstam, taču arī pārkāpjamam.
