Tā gadās. Dodoties ceļojumā, var piedzīvot arī likstas.
Tā gadās. Dodoties ceļojumā, var piedzīvot arī likstas
Tuvojoties vasarai, ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji ir gatavi doties ceļojumos uz ārzemēm. Iecienītākais braukšanas veids ir ar autobusiem, jo tas ir viens no lētākajiem un reizē arī ar lielākajām iespējām apmeklēt dažādus objektus pa ceļam. Tomēr šis ceļojumu veids mēdz atspēlēties. Dažreiz palīdz nejaušības, dažreiz ir milzu nozīme tam, kāds ir grupas vadītājs.
Nav atpakaļgaitas
Kādai ekskursantu grupai ceļojums savulaik beidzās teju pie Lietuvas robežas. Tā sagadījās, ka paredzētais autobuss bija salūzis un firma atsūtīja braucamo līdzekli, ar kuru jau kādu laiku garos ceļojumos nedodas. Izrādās – bija arī savi iemesli.
Šķērsojot robežu, autobusam pārbaudei nācās iebraukt nelielā strupceļā, lai arī cik ļoti šoferītis to nevēlējās. Atklājās – autobusa klasiska kaite esot atpakaļgaitas zudums. Autobusa vadītājam gan zāles tam bija vienkāršas – visi braucēji lēca ārā no busiņa un stūma. Un tā nebija pēdējā reize ceļojuma laikā.
Brāļu tautu palīdzība
Ceļojot Norvēģijā, bieži vien ir jārēķinās, ka laika apstākļi ziemeļu pusē ir stipri vēsāki nekā mūsmalā. Diemžēl vienā ceļojumā izrādījās, ka vēsums ietekmē ne tikai cilvēku veselību, bet arī autobusa akumulatoru. Apstāšanās vieta bija kalnaina ceļa malā, vējainā vietā, un drīz kļuva vēsi arī autobusā.
Turpat kaimiņos stāvēja arī autobusi no Vācijas, Dānijas un Anglijas. Tomēr izrādījās, ka Eiropas Savienības tautiešu braucamo šoferīši nav diez ko atsaucīgi. Viens rādīja, ka gluži vienkārši nevar izveidot savienojumu, abu pārējo autobusu vadītāji deva mājienus, ka gaida materiālus labumus. Kā glābiņš atradās lietuviešu tūristi, kuru autobusa šoferis uzreiz saprata situāciju un vilka ārā visu vajadzīgo, lai labotu braucamrīku.
Bez pases sāpīgi
Ārzemēs dokumenti ir jāuzmana, cik nu iespējams. Tagad Eiropas Savienībā varētu būt vienkāršāk, bet savulaik Varšavā jauna puiša pazaudēta pase nostādīja visu grupu sāpīgā situācijā. Visiem gaidīt, kamēr tiks nokārtoti dokumenti vēstniecībā, nebija iespējams, tāpēc grupa devās uz mājām, bet ekskursijas vadītāja palika kopā ar puisi.
Palikšana izrādījās ļoti problemātiska, jo iztikšanas līdzekļi bija visai nelieli, bet nepieciešamās formalitātes tika kārtotas divas nedēļas. Šajā laikā abi palicēji gulēja teltī, dažbrīd pat “aizņēmās” pārtiku no nomaļākiem dārziņiem un arī jebkurā citā veidā centās izmisīgi taupīt. Informācija par birokrātisko procesu beigām bija kā eņģeļu bazūnes no debesīm.
