Portālā manabalss.lv pusgada laikā aicinājumu par čekas maisu atvēršanu parak-stījuši nedaudz vairāk par 1600 cilvēkiem. Vēl vajadzīgi 8388 paraksti, lai Saeimai liktu noņemt smagāko akmeni kaklā, kas joprojām velk mūs dzelmē. Vai patiesi maisi biedē tik daudz parasto ļaužu? Vai drīzāk ietekmīgiem darboņiem bail no tautas dusmām, kad atklāsies viņu kārtējie meli? Režīma taču vairs nav, tātad veselīgi būtu izrunāt līdz galam tā ēnā darīto un vienoties par godīgu tālāko gaitu.
Plašsaziņas līdzekļos ik pa laikam uzvirmo viedokļi, kas aizstāv maisu pilnīgu atvēršanu ar tā saukto lustrāciju jeb izgaismošanu, liedzot amatus bijušajiem režīma aģentiem. Tā dažādi notikusi Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Bulgārijā, pat Ukrainā. Pēc tuvāko kaimiņu parauga redzams – ja reiz lieta atklāti nokārtota, iet uz priekšu ir daudz vieglāk. Tikmēr Saeimā tikušie, pat ja pirms tam prasīja beidzot izkratīt maisu saturu, pēkšņi sviež kažoku otrādi, kādu slēptu motīvu vadīti. Nekas cits neatliek – sabiedrībai jāparāda īstais ceļš «tautas kalpiem». Arguments, ka maisi nav gana pilni, ir smieklīgs. Ja tas tiesa, tātad ir pamats mūsu sadarbības partnerei Krievijai lūgt tos papildināt ar savulaik aizvestajiem datiem. Tad katra paša ziņā būs skaidroties, vai bez čekas kartītes nav ticis uz ārzemēm, vai pats pieteicies ziņot par drauga apolitiskajām anekdotēm.
Šī ir reize, kad katram pašam jāizlemj – turpināt dzīvot aizmālētām acīm vai saņemt drosmi paskatīties spogulī. Jo ilgāk stāvēsim uz grābekļa, liedzot iespēju kādam atzīt un nožēlot spiestā kārtā nodarītās kļūdas, bet citam – izlikties par «tautas labdari», jo mazāk cerību, ka izdzīvosim kā nācija un neatkarīga valsts.
