Dailes teātrī uz lielās skatuves valda vasara. Režisors Mihails Gruzdovs savam pirmajam iestudējumam, kopš viņš ir teātra mākslinieciskais vadītājs, Annas Brigaderes lugai «RAUDUPIETE» devis tieši tādu žanra apzīmējumu – tveicīga vasara.
Dailes teātrī uz lielās skatuves valda vasara. Režisors Mihails Gruzdovs savam pirmajam iestudējumam, kopš viņš ir teātra mākslinieciskais vadītājs, Annas Brigaderes lugai «RAUDUPIETE» devis tieši tādu žanra apzīmējumu – tveicīga vasara.
Iestudējumā veiksmīgi panākta karstas vasaras noskaņa, ko spilgtina nepārtraukti fonā skanošās putnu dziesmas, scenogrāfa Andra Freiberga radīts, spoži izgaismots saules pieliets rudzu lauks. Arī aktieru tēlojums kļūst arvien «karstāks» un saspringtāks. Tā vismaz iecerējis režisors, tādā virzienā darbojas aktieri.
Luga nav no spilgtākajām
Tomēr pirmo cēlienu skatoties, rodas sajūta, ka M. Gruzdovs pinas A. Brigaderes varoņu raksturos, viņu rīcības motivācijā, ir pārkarsis paša radītajā tveicē. Viņš slāpst pēc konflikta, pēc spraigas darbības, kura reiz liktu jūtām virmot, emocijām plūst un pārtapt varoņu traģēdijā. Lugas dramaturģiskais materiāls to nepiedāvā. Brīžam šķiet, ka taisnība būs mūsu viedajam Andrejam Upītim, kurš 1914. gadā pēc lugas pirmizrādes Rīgas Latviešu teātrī rakstīja: «Lai ko, bet tik daudz melodramatiskuma, tik daudz vecmodīgas salkanības un garlaicības gan no A. Brigaderes nebijām gaidījuši.»
Darbībai ritot tālāk, tomēr iezīmējas konflikta būtība, to spilgti atklāj Indra Briķe Raudupietes tēlā. Īpaši nežēlīgas ir epizodes, kad viņa ļaunumu un sirds pārestību gāž virsū savam dēliņam Matīsiņam. I. Briķe sevi uz skatuves saplosa un sadedzina neprātīgā mīlestībā. Aktrisei tā ir 30. loma desmit gadu laikā Dailes teātrī. Viņa to atzīst par vienu no grūtākajām. Aktrise baudāma katrā kustībā, monologā vai sarunā ar Kārli (Artūrs Skrastiņš), māti (Ilze Vazdika) vai veco Raudupu (Aivars Siliņš). Viņas tēlotās ilgas un sāpes kļūst arvien ticamākas, īpaši izrādes finālā. Skatuves priekšplānā baisi dveš milzu bedre, simbolizējot Matīsiņa kapa vietu. Raudupiete saļimusi melnā ogļu kaudzē, lai arī saņemts Kārļa mīlestības apliecinājumus, viņa tomēr nespēj rast sevī spēkus jaunai dzīvei.
Karsto vasaras tveici veldzē lietus čaboņa. Tai vajadzētu dzesēt kaislības, bet melno grēka nastu no cilvēku dvēselēm tas nespēj aizskalot.
Vai tā ir izrāde par latviešiem?
Rūdolfs Blaumanis meistarnoveli «Raudupiete» sarakstījis 1889. gadā, A. Brigaderes luga tapusi 25 gadus vēlāk. A. Brigadere lugu beidz citādāk, kā tas ir novelē. Raudupiete neaiziet bojā. Literatūras zinātniece Līvija Volkova šādu variantu skaidro, ka, «..nostādīdama savas Raudupietes likteņa atrisinājumu pretī Blaumaņa Raudupietei, kura neatgriezeniski kļūst par pašas kaislību upuri, Anna Brigadere kārtējo reizi apliecinājusi savu pasaules un dzīves uztveri. Izejot sāpju un ciešanu ceļus, cilvēks spēj atbrīvot sevī apslēpto gaismu un raidīt to cīņā pret dvēseles tumšajiem slāņiem».
Režisors Mihails Gruzdovs savu izrādes redzējuma koncepciju motivē šādi: «Laimīga dzīve = laimīga mīlestība? Kaislība pāri prātam? Mīlestība pāri visam… Kāpēc mīlestība allaž ir tik apdraudēta? Kas lai to nosargā?» A. Brigaderes dramaturģiskā materiāla robežās režisors atbildes uz šiem jautājumiem sniedz. Grūtāk ir ar kādu citu M. Gruzdova nostādni: «..Ko mēs domājam, kad sakām – latvie- šu mentalitāte?» Cik izrāde ir latviska, cik tajā tēlotās kaislības atbilst mūsu priekšstatam par latviešu jūtu un sirds pasauli?
M. Gruzdovam šis ir desmitais iestudējums Dailes teātrī. Iepriekš atzīstami panākumi gūti krievu autoru lugās – N. Gogoļa «Precības», A. Ostrovska «Vēlā mīla», arī A. Čehova «Ķiršu dārzs». Latviskā dzidravota un baltā tikuma tautumeitas meklētājiem M. Gruzdova «Raudupietes» iestudējumā varētu rasties daudz iebildumu. Bet kurš pateiks, kas ir latviskā mentalitāte un tai atbilstīgas skatuviskās kaislības? Vasaras tveice jau dedzina visus vienādi.
