Vecumnieku novada Beibežu bibliotēkā 7. aprīlī ciemojās novadnieks Ēriks Hānbergs. Uz tikšanos ar rakstnieku, publicistu un žurnālistu bija saradušies teju 30 interesentu.
Pusotra stunda aizritēja, uzmanīgi tverot ietilpīgajā monologā paustās atklāsmes un dzīves pieredzējumus, baudot ciemiņa sulīgo valodu, humoru un omulības.
Uz jubileju – «Mana Tērvetes ieelpa»
«Nelielās auditorijās jūtos vislabāk, mazās tikšanās ir tik sirsnīgas, ka patiesi ļauj justies kā ciemiņam. Tā arī jūtos – kā viesībās,» atklāj Ē. Hānbergs. Viņš gan piebilst, ka godos parasti valdot vienpusība – ir vai nu viens runātājs vai dziedātājs, bet citi klausās, taču «viesībām ir jāgatavojas» – katram jānāk ar savu uzrunājumu, lai būtu vispusība, tad runas izvēršas daudz saturīgākas.
Novadnieks 29. maijā atzīmēs 85. dzimšanas dienu un, kā pats smej, ir sevi jau apdāvinājis. «Izdota grāmata «Mana Tērvetes ieelpa», ar ko saku paldies Tērvetes dabas parkam, kura līdzveidošanā daļēji esmu piedalījies, un sanatorijai, kur 15 gadu veseļojos no diloņa. Pēc mēneša nāks klajā «Aplaipojumi un apsmaidījumi», kas stāstīs par žurnālista gaitās pieredzēto no 1958. līdz 1990. gadam – kā esmu gan laipojis, gan apsmaidījis,» teic autors. Viņa sirdi spiež bērnības atmiņas, dzīvošana Kurzemes katlā pie tēva brāļiem. Pavisam nesen kā impulss radies grāmatas nosaukums «Pieklīdušās aitas». Kad Hānbergi trīs pajūgos ar divām gotiņām mērojuši ceļu uz Kurzemi, vienu rītu, kustoties tālāk, pieklīdušas 23 aitas, kuras nekādi nav varējuši aizgaiņāt. Iecerētās grāmatas viens tēmas virziens būs tā laika notikumi pasaulē, Latvijā, Kurzemes katlā, otrs slānis – dīvainie notikumi šajās mājās un ģimenes attiecības ar vācu virsniekiem un žandarmiem. Pašlaik autors ir aizrāvies ar pētniecības procesu, kurā daudz palīdz vēsturnieki, lai «var iegūt informāciju, ko tolaik mazais Ēriks nevarēja zināt».
Sabiedriskajā dzīvē turpina pulsēt
Ē. Hānbergs vienmēr bijis aktīvs un arī pašlaik «sabiedriskajā dzīvē turpina pulsēt», lai gan nu savu darbību ir mazliet sašaurinājis. Viņš ir konkursa «Laiks Ziedonim» žūrijā, joprojām vērtē Zemkopības ministrijas organizētās godināšanas ceremonijas «Sējējs» atzaram «Ģimene lauku sētā» pieteiktos pretendentus, kā arī jau divpadsmito gadu kopā ar Jāni Ķuzuli (dzejnieces Māras Zālītes dzīvesbiedrs – aut.) Rīgas Latviešu biedrībā vada Omulību klubiņu, kas uztur smaidus un smieklus. Publicists iesaistījies vēl kādā aktivitātē. Pirms dažiem mēnešiem Olga Dreģe uzaicinājusi Hānbergu kopā ar aktrisi Aiju Dzērvi vadīt viņas jubilejas koncertus. «Olga man ir īpaša aktrise. Dailes teātrī trīs uzvedumos, kas veidoti pēc maniem stāstiem, vētraini pulsē Dreģe, tāpēc publikas priekšā šis man ir attaisnojums, kāpēc esmu iepinies aktieru ansamblī,» skaidro Ē. Hānbergs. Viņš apbrīno mākslinieces žirgtumu un šī sarīkojuma ūnikumu, kas tā var magnetizēt tik milzīgas auditorijas. «Tā ir uzdrošināšanās veidot koncerta programmu tradicionāli, runāt normālu, saprotamu dzeju ar atskaņām; mūsdienu dzeja ir aizgājusi citus ceļus. Sabiedrība turas kopā ciešumā, irdenums nevairo pozitīvās vērtības.»
Publicists runāja par smaidu un smieklu nozīmi ikdienā, liekot no sirds izsmieties arī tikšanās dalībniekiem. Interesants bija stāsts par Omulību klubiņa rašanos, kas notikusi pavisam nejauši. Rakstnieku savienībā par saimniecisko vadītāju strādājis Jānis Ķuzulis. Ikdienā, kopīgi iedzerot kafiju, viņam vai par katru rakstnieku bija stāstāms kāds amizants gadījums. Hānbergs rosinājis tos pierakstīt, bet, tā kā Ķuzulis nav bijis rakstītājs, veidojusies sadarbība. Tā radās «Omulības par rakstniekiem». Nu komiskie gadījumi, ko piedzīvojušas dažādas personības – dakteri, politiķi, baletdejotāji, režisori, rakstnieki –, izdoti jau trīs grāmatās.
Humora dozēšana
Ē. Hānbergs lasīja dažus piemērus no dokumentējumiem Andra Bernāta grāmatā «Omulību klubiņa stāstījumi 10 gados». Viens saistīts arī ar pašu. «Iedams no dzīvokļa, vairākkārt pārsaitēju kurpes, jo man ir sajūta, ka tās vajag nolīdzsvarot vienādi, citādi šķiet, ka viena kurpe vaļīgāka. Domāju, ka tā ir mana dīvainība. Bija kauns par to runāt, bet reiz saņēmos un izstāstīju savai ģimenes ārstei. Viņa mani nomierināja, ka tas esot pozitīvi. Man ir jutīgs ķermenis un ir svarīgi to nolīdzsvarot, tāpēc arī pats esmu līdzsvarots cilvēks. Nu stāstu par to citiem kā pozitīvu parādību. Reiz man zvana Māra Zālīte. Ko es esot izdarījis ar viņas vīru? Ķuzulis Nacionālā teātra pirmizrādē visu pirmo cēlienu knosījies, jo, atcerējies manu stāstu, jutis, ka viņam viena kurpe švakāka; gaidījis starpbrīdi, lai varētu to sasaitēt,» stāsta Hānbergs.
Tikpat aizraujošs bija komponista un dziedātāja Nika Matvejeva piedzīvojums Vācijā, Frankfurtes lidostā, kur drošības kontrolē viņš novelts uz galda – lai velkot ārā no apakšbiksēm to, kas tur noslēpts. Izrādās, pārtrūkstot siksniņai, Matvejeva apakšbiksēs bija ieslīdējis keramikas breloks… Klātesošie tika uzjautrināti arī ar stāstu par Lielvārdes jostas nozīmi Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanā par Valsts prezidenti un citām kuriozitātēm.
«Ja jūs katrs piefiksētu neparastus atgadījumus, jums būtu vesela burtnīca, ko stāstīt, ejot uz viesībām,» pārliecību pauž Ē. Hānbergs. Viņš neslēpj, ka domājis par humora dozēšanu dažādās situācijās un vietās, arī bērēs. «Ja vien ir izdevība, cenšos sēru ceremonijās veicināt iespēju pasmaidīt un pasmieties, jo katrs aizgājējs pelnījis, lai viņu atcerētos gaiši, pastāstītu par dažādiem dzīves periodiem, paužot prieka un sirsnības brīžus.»
Piedzīvojumi Vecumnieku vidusskolā
Rosināts atcerēties savus zēna gadus, Ē. Hānbergs pastāstīja par nerātnībām Birzgales pamatskolā un piedzīvojumiem Vecumnieku vidusskolā.
«Vecumniekos internāts bija pašā centrā, kur tagad veterinārā aptieka. Pirmajā stāvā dzīvojuši puikas, otrajā – meitenes. Reiz naktī zēni mani aizmigušu ar visu gultu iznesa un nolika šosejas malā. Pamodos no tā, ka garām pabrauca divi zirga pajūgi. Pārrados mājās, ziņa jau bija aizgājusi pa priekšu, ka Hānberga dēls guļ ielas malā… Otrs stāsts ir ar politisku piegaršu. Pie Baltās skolas ieejas bija Staļina atveidojums ģipsī, zaļš un nosūbējis. Reiz biju izteicies: «Redz, kā vecais nosūbējis!» Par to ārkārtas sapulcē mani izslēdza no komjaunatnes,» atceras novadnieks.
Klātesošie interesējās, vai grāmatās aprakstītie notikumi ir patiesi vai izdomāti. «Stāsti radušies uz konkrētību bāzes, ko autors papildina. Visam ir dokumentāls pamats, jo mani literārie darbi ir publicistiski,» skaidro viesis. Viņš atklāj, ka bieži vien dokumentālie notikumi no kolhozu dzīves radījuši neveiklas situācijas, kad kāds stāsta prototipā saskatījis sevi.
Spēks ir patiesības platformā
Beibežu bibliotēkā pieejama apmēram puse no vairāk nekā piecdesmit Ē. Hānberga darbiem. Ciemošanās reizē viņš, kā pats izteicās, šķiņķībai grāmatu plauktu papildināja ar izdevumu «Vāgūzis. Liepāja septiņdesmitajos un astoņdesmitajos» un Andžila Remesa darbu «Nezināmais Hānbergs», kas jau bija krājumā. Sarīkojot ekspreskonkursu, bibliotēkas vadītāja Gunta Spira to atdāvināja Ausmai Petunovai.
«Ļoti jauka tikšanās,» iespēju sastapt Ē. Hānbergu vērtē Valentīna Jermacāne, kuru interesē literatūra par vēsturi, personībām. «Viņam ir tik aizraujoša un tekoša valoda!» Beibežniece izlasījusi autora jaunāko grāmatu «Mana Tērvetes ieelpa» un ir gandarīta, ka varējusi uzdot rakstniekam jautājumus. «Viņam ir tik daudz, ko stāstīt no dzīves,» apbrīnu neslēpj Dzidra Freimane. Savukārt no Vecumniekiem atbraukusī Aloida Baķe uzsvēra, ka sen nav tik sirsnīgi un patiesi smējusies: «Lauku dzīves tēmu atspoguļojuma spēks ir patiesības platforma, māka ieraudzīt visu, kas ap mums, un prasme to pastāstīt citiem. Leģendārais liliju selekcionārs, novadnieks Jānis Vasarietis teic, ka savus 95 gadus nodzīvojis, omulībā turēdamies; arī jūs esat no šīs «šķirnes».» Uz to Ēriks Hānbergs atbildēja: «Turos pie šāda principa – cenšos izlikties jaunāks un labāks, un patiesi tāds arī kļūstu.»
UZZIŅAI
Vecumnieku pagasta Beibežu bibliotēkā reģistrēti 176 lasītāji. Iestādi kopš 1970. gada vada Gunta Spira.
Reizi mēnesī tiek rīkotas tematiskas tikšanās vai koncerti. Šogad ciemos ar izrādi bijis Bārbeles pagasta amatierteātris «Bārbelīši», par savu aizraušanos stāstījusi gleznotāja amatiere Ilga Āboliņa no Iecavas. 3. maijā ar Misas vidusskolas audzēkņu koncertu tiks atzīmēti Baltā galdauta svētki. Vasarā iecerēta Vecumnieku vidusskolas pedagoģes Andras Rušmanes gleznu izstāde, bet jūlijā aktīvākie lasītāji un Bērnu žūrijas eksperti dosies tradicionālajā ekskursijā.
Beibežnieki ir čakli kultūras dzīves baudītāji un apmeklē arī iestudējumus Rīgā, pēdējā skatītā izrāde ir «Juveliera jubileja» Latvijas Nacionālajā teātrī.
Pašlaik bibliotēkā notiek gatavošanās akreditācijai.
