Sestdien, 30. janvārī, Bauskas un Dobeles rajona pašdarbības kolektīviem un mūzikas skolu audzēkņiem bija iecerēts ievērības cienīgs notikums – koncertsērija Rīgas Latviešu biedrības namā, ieskandinot tuvojošos dziesmu un deju svētkus.
Sestdien, 30. janvārī, Bauskas un Dobeles rajona pašdarbības kolektīviem un mūzikas skolu audzēkņiem bija iecerēts ievērības cienīgs notikums – koncertsērija Rīgas Latviešu biedrības namā, ieskandinot tuvojošos dziesmu un deju svētkus.
Sīkāk gribu atcerēties vienu no koncertiem – Bauskas un Dobeles rajona mūzikas skolu audzēkņu koncertu Zelta zālē.
Organizatoru uzstāšanās šim notikumam veltītajā sanāksmē Bauskā radīja iespaidu, ka IECERĒTS viss ir lieliski. Taču pat vislielākajam skeptiķim neienāktu prātā, ka organizatoriskais haoss, kas valdīja ne tikai pieminētajā skolu koncertā, sagādās tik daudz nepatīkamu brīžu gan koncerta dalībniekiem, gan – mazāk, bet tomēr – arī klausītājiem.
Tas, ka, ierodoties Latviešu biedrības namā laikus (stundu pirms koncerta sākuma), grūti bija pašiem sameklēt cilvēku, kurš varētu paskaidrot, kur apmesties, nebūtu nekas jauns un nepārdzīvojams, taču tālākais pārsteidza ne pa jokam.
40 minūšu pirms koncerta sākuma Zelta zālē nekas neliecināja par tuvojošos notikumu – krēsli izgrūstīti, uz tiem sakrautas drēbes, nesakārtota skatuves daļa. Neredzot citu izeju, skolotāji paši izstūma koncertflīģeli, notraucot no tā putekļus, sagādāja krēslus, un, skat’, varēja sākties mēģinājums (tādu greznību kā mēģinājumu grafiks neviens vairs neuzdrošinājās prasīt). Koncertam it kā vajadzētu sākties, bet – atkal kāds sīkums – neesot sastādīta programma!
Tā kā koncerta laikā aizkulisēs nebija nekādas informācijas par tā secību un aptuvenu laiku, arī koncerta dalībniekiem neatlika nekas cits, kā organiski iekļauties «neorganizētajā» situācijā, proti – klausītājiem dažus numurus vajadzēja ilgāk pagaidīt, jo koncerta vadītāja, piesakot numuru, nemaz nezināja, vai mākslinieki maz atrodas aizkulisēs. Kamēr bērnus sameklēja, pagāja krietns laiciņš.
Pieļauju, ka šajā vietā kāds pienākuma cilvēks (tādu gan velti meklēt starp minēto rajonu valsts kultūras inspektoriem) varētu «gauži apraudāties». Taču – viss ir labs, kas labi beidzas. Tādēļ arī Tu, dārgais lasītāj, potenciālais šāda koncerta dalībniek, neuztraucies un nepārdzīvo, ja esi ieguldījis lielu darbu, pats esi gādājis un maksājis par transportu uz Rīgu un atpakaļ (piemēram, no Auces), ja Tu esi bijis pacilāti noskaņots un skaidrojis saviem audzēkņiem, cik prestižā vietā viņi uzstāsies un cik atbildīgs ir šis koncerts, ja Tev pašam ir bijis jāuzstumj uz skatuves flīģelis! Vēlāk, pašam nezinot, Tu esi pieteikts un Tev apjukušam jāiet un saviem kolēģiem un audzēkņiem (plus vienai tantiņai un diviem zemessargiem) jāatskaņo kaut kas «iz mākslas». Nekas, ja Tu neesi sastapis šī pasākuma organizatoru no sava rajona, jo šīs problēmas attiecas tikai un vienīgi uz Tevi un Tev līdzīgiem.
Tomēr nekreņķējies, bet stiprinies ticībā, ka kādreiz arī Muļķu zemē saule lēks, un Tu dzīvosi laimīgi.
Pateicībā par «neaizmirstamajiem» mirkļiem,
