Trīs Ungārijā pavadītās dienas mūsu gide Gunta Mende piepildīja ar tādu informācijas bagātību, ko citi pārved mājās no diviem ceļojumiem.
Trīs Ungārijā pavadītās dienas mūsu gide Gunta Mende piepildīja ar tādu informācijas bagātību, ko citi pārved mājās no diviem ceļojumiem.
Apjautām, ar ko īpaša ir šī zeme: gadā 315 saulainu dienu, kas nosaka labvēlīgus apstākļus vīnkopībai un lauksaimniecībai. Abas nozares ir attīstītas. Lieliskas iespējas tūrismam – ekskursantus vilina pazemes alas, desmitiem termālo baseinu, Balatona ezers un daudz kultūrvēsturisku objektu. To visu un vēl daudz ko citu mums atklāja G. Mende. Par viņu arī vēlos stāstīt.
Nezaudē enerģiju
Par Guntu jāteic – viņa ir īpaša. Ne jau tādēļ, ka šī sieviete ieņem Latvijas goda konsules amatu Ungārijā. Apbrīnojamas ir viņas plašās zināšanas dažādās jomās, spēja nepagurt, vadot grupu no agra rīta līdz vēlai vakarstundai.
Es un arī mani ceļabiedri sapratām, ka mums ļoti veicies, jo diezin vai kāds cits, stāstot par Ungāriju, tik daudz runātu arī par Latviju un atgādinātu tēvzemes vērtību.
Gunta nokļuva Ungārijā pirms vairāk nekā 30 gadiem. Turp viņu aizveda tagadējais eksvīrs. Bērni piedzima un izauga Ungārijā. Dēls Mārtiņš Haidu dzīvo netālu no Budapeštas, meita Aija atgriezusies Latvijā.
G. Mende, dzīvojot svešzemē, nav zaudējusi latviskumu. Tas audzināts bērnos un tagad arī mazbērnos. Mārtiņa un Esteres ģimene ir bagāta ar četrām atvasītēm, kas Ungārijai nav raksturīgi. Septiņus gadus vecā Dorisa jau ir skolniece, Ēriks, Nellija un Frīda gados jaunāki. Ģimenē runā divās valodās – tētis vēlas, lai mazie iemācītos latviski. Māmiņa Estere ir tulkotāja un sazinās ar bērniem angļu valodā, savukārt ungāriski visiem jārunā ikdienišķajā saskarsmē. Tā Guntas mazbērni nepiespiesti apgūst vairākas valodas. Vecmāmiņa priecājas – bērnībā taču viss tiek uztverts un apgūts strauji. Dorisa un mazais Ēriks vaicājot: «Kad omīte viņiem mācīs rakstīt latviešu valodā?»
Kopj savus vīnogulājus
Mārtiņš strādā Budapeštā un ar datoru maketē nedēļas izdevumu, radio un televīzijas programmu. Brīvajā laikā ģimene dodas uz vīnkoku audzi. Lielajam laukam gan ir vairāki desmiti īpašnieku, katrs aprūpē savu stādījumu rindas. To kopšanā visi kooperējas, jo nedrīkst nokavēt miglošanu pret slimībām vai kaitēkļiem, viena nolaidīga īpašnieka dēļ var ciest visi.
Mārtiņš ļāva mums pašiem vākt vīnogas un parādīja, kā viņš dara vīnu. Tas tiek veikts ar rokām, bet paša gatavots produkts ir pūliņu vērts. Mikroautobusā viņš bija ielicis arī muciņu un deva mums garšot paša raudzētu dzērienu.
No laba vīna galva nesāp
Vai gan Ungārija iedomājama bez vīna? Mūsu ceļojuma dienas iegadījās laikā, kad vairākās pilsētās tika svinēti vīna svētki. Gunta skaidroja – katrā reģionā tie notiek savā laikā, kad vīnogas ir ienākušās un novāktas. Tad vīndariem ir laiks parādīt, kas labs atrodams viņu pagrabos.
Redzētais bija pārsteidzošs. Budapeštas priekšpilsētā Budafokā izdevās nokļūt veselā pazemes pilsētiņā, kur viss darbs saistīts ar vīna darīšanu, glabāšanu, pildīšanu. Pa labirintiem staigājot, šķita, ka izeju vairs nevarēs atrast.
Gunta sacīja, ka no laba vīna otrā rītā galva nesāp, protams, no dabiska vīna. Arī es pārliecinājos, ka viņai ir taisnība.
Īpaša dāvana
Priekšpēdējā vakarā, kad grupa bija aicināta uz vīna degustāciju, Gunta solīja kādu pārsteigumu. Mūsu gide nespēja novaldīt asaras, stāstīdama, ka baušķenieki ir pirmā Latvijas grupa, kurai iespējams nopirkt īpašu vīna pudeli. Uz tās krāsās drukāts Latvijas Republikas prezidenta Kārļa Ulmaņa attēls un patriotiskas dzejas rindas. Iegūtā naudas summa tiks ziedota K. Ulmaņa pieminekļa izveidei. Šo valstsvīru viņa uzskata par personību. Gunta vaicāja mums: «Vai Latvijas vēsturē ir vēl kāds periods, kuru mēdz dēvēt amata izpildītāja vārdā?» Ulmaņlaiku gan piemin bieži.
Guntas apģērbu rotāja maza nozīmīte Latvijas karoga krāsās. Viņa vaicāja: «Kāpēc jums tādas nav? Jābūt taču lepnam par piederību savai zemei.»
