Baušķeniecei Aleksandrai ir 73 gadi. Lūdzot palīdzību redakcijai, vecā sieviete apgalvoja, ka par viņu regulāri un ilgstoši ņirgājoties kaimiņu bērni, pusaudži un jaunieši.
Baušķeniecei Aleksandrai ir 73 gadi. Lūdzot palīdzību redakcijai, vecā sieviete apgalvoja, ka par viņu regulāri un ilgstoši ņirgājoties kaimiņu bērni, pusaudži un jaunieši.
Šuras tante uzskata: par upuri izraudzīta tāpēc, ka ir vientuļa, neaizsargāta un krieviete.
Ar priekškaramo atslēgu
Viņa mitinās vienā no daudzdzīvokļu namiem, pirmajā stāvā. Sieviete stāstīja nepatīkamas lietas, tomēr tas šķita ticami, jo ir zināms, ka pusaudži, īpaši barā, spējīgi rīkoties ļoti nežēlīgi.
Kaimiņi ievērojuši, ka večiņas dzīvokļa durvīm nav roktura un tās aizslēgtas ar lielu piekaramo atslēgu. Vecā sieviete ir pārliecināta, ka, vēlēdamies iekļūt viņas miteklī, jaunieši vairākkārt sabojājuši slēdzeni. Dažu mēnesi viņa pat apmainījusi četras atslēgas. Pensija nav liela, tāpēc nav atlicis naudas pat pārtikas iegādei, bet palaidņi nav likušies mierā. Tagad pielikta piekaramā atslēga, taču arī skavas, kurās tā iekārta, laiku pa laikam kāds atloka. Izejot no mājas, pensionāre nav droša, vai pēc tam varēs dzīvoklī iekļūt.
Neganti smejas
Viņas dzīvokļa lodžija atrodas ielas pusē, tās priekšā ir zāliens. Tomēr kaimiņi mēdzot izmantot šo pirmā stāva lodžiju atkritumu izsviešanai. Šopavasar, tīrot drazas, pensionāre iznesusi divus saiņus ar tukšām dažādu dzērienu pudelēm. Puišeļi, kuri to pamanījuši, neganti smējušies, it kā nezinātu, no kurienes tās gadījušās.
Aleksandras meita dzīvo Rīgā un ikdienā nespēj aprūpēt māti. Ar kaimiņiem astoņu gadu laikā sadraudzēties nav izdevies, tāpēc neesot, kam palīdzību lūgt, skaidroja tante Šura. Vientulība padarījusi viņu bailīgu, tramīgu, aizdomīgu līdz slimīgumam. Viņai pat šķiet, ka kāpnēs sastaptie bērni gaida viņas parādīšanos, lai nosauktu par muļķi, paklupinātu vai pagrūstu. Izmisuma mākta, Aleksandra lūgusi policijas palīdzību. Uz viņas 29. maijā rakstīto iesniegumu iecirkņa inspektore atbildējusi 20. jūnijā, atzīstot, ka uz prasītājas lodžijas tiešām atrasta keramikas pudele, bet tas neesot iemesls, lai varētu ierosināt krimināllietu.
Vai nicina tautības dēļ?
Atnākusi uz redakciju, pirms sākt klāstīt savu bēdu stāstu, Aleksandra vairākkārt atvainojās, ka neprot runāt latviski. Visu mūžu viņa ir strādājusi dažādos Bauskas uzņēmumos. Vairāk nekā 30 gadu dzīvojot Latvijā, viņa latviešu valodu tiešām neesot iemācījusies un vairs jau neiemācīšoties. «Bet vai tas drīkstētu būt iemesls, lai ņirgātos?» vaicāja pensionāre. Smagi bija klausīties viņas vārdos. «Uz ceļiem krītot, lūdzu, palīdziet, es eju bojā. Kādu dienu mani atradīs mirušu, un neviens pat nezinās, kad pienākusi mana pēdējā stundiņa,» raudāja Aleksandra.
Viņas sacīto vajadzētu tik dzirdēt kādam ar lielkrievu šovinismu sirgstošam īpatnim. Tad versijai, ka «latvieši ir cūkas», pierādījumi būtu rokā.
Pie visa pierod
Iztaujājot tantes Šuras kaimiņus, «Bauskas Dzīve» uzzināja, ka, viņuprāt, tik šausmīgi tomēr neesot. Īpaši jau nu tautības dēļ. Šajā mājā dzīvojot gan latvieši, gan lietuvieši, arī krievi un baltkrievi. Cieša draudzība kaimiņu vidū nav izveidojusies, tomēr tādi pāridarījumi būtu pamanīti. Viena mājas iedzīvotāja gan atcerējās gadījumu, kad mazdēls dzīvoklī nežēlīgi sitis vectēvu, lai atņemtu viņam pensiju. Kliedzienus dzirdējuši vairāki, bet kurš no kaimiņiem dosies palīgā?
Šajā namā pēdējā laikā iedzīvotāji mainījušies. Citi dzīvokļus pārdevuši, citi ievākušies. Kāda ģimene neslēpa, ka apkārtējie zēni nelabprāt pieņem jaunatnācējus. Tiek rīkoti pat īpaši «pārbaudījumi». Jauniņos piedzirda, dažādi nerro un tikai tad piepulcina rotaļu biedru pulkam. Mazākie atļaujoties pasūdzēties vecākiem, pusaudži parasti klusējot par to, kur radušies zilumi, sasitumi vai brūces. Vilku barā vilku likumi, jāsadzīvo vien ir, pie visa jau pierod, rūgti sacīja kāda pusaudža māte.
Šie fakti vedina uz pārdomām par to, kā dzīvojam. Cilvēkos augusi vienaldzība pret apkārtējiem. Līdz brīdim, kad nodarījums neskar paša ģimeni. Taču nav nekā neiespējama. Vientuļu cilvēku kļūst arvien vairāk gan laukos, gan pilsētā. Līdzīgi pārdzīvojumi jebkurā mirklī var piemeklēt ikvienu. Būtu jāmēģina kaut kā atsvaidzināt atmiņā vecum veco padomu – nu nedari otram tā, kā tu negribi, lai tev pašam dara.
