«Unibankas» Bauskas filiāles pārvaldnieks Andris Urniks ir aizrautīgs ceļotājs. Viņš pieskaitāms tiem braucējiem, kuriem galvenās nav pilna servisa sarūpētas ērtības, bet gan iespēja redzēt savdabīgas vietas.
“Unibankas” Bauskas filiāles pārvaldnieks Andris Urniks ir aizrautīgs ceļotājs. Viņš pieskaitāms tiem braucējiem, kuriem galvenās nav pilna servisa sarūpētas ērtības, bet gan iespēja redzēt savdabīgas vietas.
Tieši tas bija viens no svarīgākajiem iemesliem, lai šī gada septembrī dotos uz vairāk nekā desmit tūkstoš kilometru tālo Kamčatku Krievijas pašos austrumos.
Uzsmēķēt lidmašīnā
Brauciens uz Krieviju – tā joprojām ir eksotiska izdevība iepazīt un baudīt lietas, kas ceļojumos rietumu virzienā diez vai būs iespējams. Terorisma draudi daudzviet pasaulē ceļošanu ar lidmašīnām pārvērtuši pastiprinātas kontroles pasākumā. Maskavas Šeremetjevas lidostās tas īpaši jūtams, jo pirmā pārbaude ikvienu ienācēju sagaida jau pie ieejas lidostā. Daudzie miliči nerada drošības izjūtu, drīzāk iedveš nojausmu, ka tik kaut kas nenotiek. Lai kā Krievijas varas iestādes nopūlētos ar drošības pasākumiem, vienkāršais krievu cilvēks gatavs daudzko pārkāpt, ja viņam labi palūdz vai arī nedaudz samaksā. Kā zināms, lidmašīnās nedrīkst smēķēt, taču par nelielu summu reisa Maskava–Petropavlovska apkalpojošais personāls ļauj kravas telpā uzpīpēt. Acīmredzot tāpat var sarunāt un ienest lidmašīnā kaut ko neatļautu.
Ārzemniekiem Krievijā joprojām pārvietošanās visur nav nedz droša, nedz brīva. Lidmašīnas biļeti uz Kamčatku var nopirkt, taču Petropavlovskas lidostā pie trapa klāt ir drošības dienesta vīri, kuri uzreiz savāc pases. Turpmākā pārvietošanās tad ir jāsaskaņo ar viņiem.
Pārsteidz krāsas
Lai arī Kamčatka ir tūristu iecienīta vieta, tomēr lielā attāluma dēļ šo pasaules nostūri civilizācija maz skārusi. Viena lieta, kas še priecēja – cilvēku nepiesārņota vide. Savukārt daba Kamčatkā ļauj baudīt Latvijā neiespējamas lietas. Vulkāna krātera plato var vērot sērskābes avotus, neparastas krāsas savdabīgu augu valsti. Nebijis piedzīvojums ir Geizeru ielejas apmeklējums. Pārvietošanās tajā notiek gida pavadībā pa tūristiem ierīkotām takām. Ik pa laikam no zemes izšaujas verdoša ūdens vai tvaika strūkla. Šī dabas varenība rada arī milzīgu miera izjūtu. Vari sēdēt kādā paugurā, vērot ūdens un garaiņu nerimtīgo darbošanos un justies mierīgs, jo atrodies prom no civilizācijas negācijām.
Nošķirtībā no pārējās pasaules evolūcijas process šeit ir aizkavējies, tāpēc cilvēkiem ir iespēja saplūst ar dabu tās pirmreizībā un varenībā. Netālu no geizeriem ir Nāves ieleja, kura pildīta ar dzīvībai bīstamām gāzēm. Ja tajā iemaldās kāds putns vai dzīvnieks, viņa laiks šajā saulē ir beidzies.
Bezmaksas apkure
Kamčatkas sādžās daudzviet saimnieki iedzinuši zemē cauruli, dažreiz pat tikai pāris metru dziļumā, un pa to no pazemes avotiem nāk karstais ūdens. Izplūdis cauri mājas radiatoriem, vannas istabai, tas mierīgi aiztek tālāk uz upi. Par šādu apkuri nav jāmaksā.
Taču ne viss Kamčatkā ir tik lēts. Nokļūšana līdz Geizeru ielejai ar tūrisma firmas helikopteru katram braucējam izmaksā ap 500 dolāru. Šāda lidaparāta, kas te līdzās visurgājējam auto ir viens no diviem iespējamiem pārvietošanās līdzekļiem, īre stundā maksā 600 latu. Tomēr ir krievi, kuriem to atļauties ir nieks. Reiz kāda jaunbagātnieku grupa, pāris dienu ceļojot ar laivām pa upi, katru vakaru ar lidaparātu vedusi meitenes nakts priekiem teltīs.
Lāci nesastapa
Piecas dienas Andris ceļojis laivā pa upi. Straumes ātrums tur ir gana iespaidīgs – astoņi līdz 12 kilometru stundā. Braucējam jāairē nav, atliek vien vērot krastu ainavas un makšķerēt. Kamčatkā septiņu paveidu laši nārsto vai visu sezonu, nomakšķerēt tos nav problēmu. Katru vakaru bija iespējams gatavot zivju zupu vai baudīt lasi folijā.
Grupiņas pavadonis brīdināja vakaros uzmanīties no Kamčatkas lāčiem, kas arī mēdzot nākt krastmalā mieloties. Ja sastop šādu meža saimnieku, ieteikums viens – ātri kāpt kokā, jo Kamčatkas lāči šajā jomā neesot trenēti. “Par laimi, ar lāčiem nesastapāmies. It kā jau būtu eksotiski tādu “zvēriņu” ieraudzīt, taču, iedomājoties, ka guļu teltī un dzirdu kādu brīkšķināmies pa krūmiem, – tomēr labāk ne,” secina Andris.
Īstas nūjiņas
Kamčatkā iespējams nobaudīt bagātīgu zivju ēdienu klāstu: visdažādākajos veidos gatavotus kalmārus, krabju nūjiņas, kas atšķirībā no mūsu veikalos nopērkamām ir no īstiem krabjiem. Kamčatkieši iemanījušies arī ļoti gardi dažādos veidos pagatavot papardes.
Neparasta ir zvejošana okeānā. Tā nedaudz līdzīga mūsu zemledus makšķerēšanai – sēdi laivā, met auklu ūdenī un velc ārā. Te pieķeras trīs četrus kilogramus smaga bute, te paltuss. Zivju krāsainība un sugu daudzveidība Klusajā okeānā ir pārsteidzoša.
Kamčatkas dabas vienreizība nav vārdos izsakāma, tā ir jāredz katram pašam. “Tūrisma firmas, plānojot maršrutus uz Rietumeiropu, tos paredz no desmit dienām līdz divām nedēļām, jo garāku laiku cilvēkus ceļojums sāk nogurdināt, pārņem ilgas pēc mājām. Pēc četrpadsmit Kamčatkā pavadītām dienām bija apjauta, ka tik daudz vēl palicis neredzēta, un mājup nemaz negribējās,” atzīst Andris Urniks.
